Šī sistēma strādā nevainojami. Gadsimtiem ilgi impērijas un reliģijas būvē varenību uz sadalījuma: "mēs" un "viņi". Novilkta līnija rada spriedzi un bailes — ienesīgāko resursu vēsturē. Formula ir gatava: apdraudējums un glābējs. Kamēr puses karo, resursi plūst uz augšu pie spēles organizētājiem.

Šajā struktūrā nav vientuļu spēlētāju. Ko iesāktu tiesībsargi bez noziedzības? Kur paliktu politiķi bez ārējā ienaidnieka? Viņi nav pretinieki, bet partneri.

Dabā nekas tāds neeksistē. Mežā nav morāles policijas; vilks un stirna ir vienots dzīvības cikls. Nāve ir tikai dabiska fāze, izelpa pēc ieelpas. Viss ir veselums, ko tikai cilvēka prāts sagriež gabalos.

Skarbākā cīņa notiek mūsos. Mēģinot būt "labi", mēs sevī izravējam dusmas un bailes. Taču noliegtie aspekti pārvēršas par psiholoģisko ēnu. Jo spožāku gaismu tēlojam, jo biezāka kļūst ēna. Bīstamība rodas no ilūzijas, ka tumsa ir tikai citos.

Briedums ir brīdis, kad nogursti no kara un sāc redzēt panorāmu. Kārtība un haoss ir viena ritma sitieni. Kad izkāp no tiesneša krēsla, spēle beidzas. Realitāte kļūst vesela.

Kura ir tā spēle tavā dzīvē, kurā joprojām centies uzvarēt, un kas notiek, ja tu nolaid ieročus un paliec par novērotāju?