Pēdējā sistēmisko izvietojumu vakarā skaidri iezīmējās viena kopīga tēma – veselība. Cilvēki nāk ar hroniskām sāpēm, izdegšanu un slimībām, meklējot atbildes. Uzreiz novilksim robežu: es neesmu ārsts. Es neārstēju, nenosaku diagnozes un nerunāju par zālēm. Tas ir mediķu lauciņš, kurā es nejaucos.

Mans darbs ir sistēmu fenomenoloģija un lauka informācija. Kad klients atnāk ar veselības problēmu, mēs izliekam pašu Simptomu kā atsevišķu tēlu un skatāmies, kas tur slēpjas. Cik daudz tur ir tīras fizioloģijas un cik – sistēmas ietekmes?

Tie strādā kopā. No vienas puses, fiziskie audi reaģē uz stresu un triecieniem – ķermenis neslimo tāpat vien. No otras puses, tā bieži ir tīra sistēmas telpa. Tas, kāpēc tieši tu kādu situāciju uztvēri tik smagi, ir atkarīgs no taviem iekšējiem filtriem. Bioloģija vienkārši izpilda programmu, kas jau iepriekš uzbūvēta sistēmā.

Simptoms nereti ir sabiedrotais, kas dara smagu darbu tavā vietā, kamēr tu nespēj pieņemt lēmumus. Saliekot kopā Tevi, Simptomu un slēpto Iemeslu, atklājas dažādi scenāriji. Sakne var nākt pat no dzimtas koka, citiem laikiem vai sena, neapzināta zvēresta.

Šīs dzīves ietvaros bieži redzams neapzināts izdevīgums un manipulācija – slimība dod iemeslu kaut ko nedarīt vai kontrolēt citus caur vainas apziņu. Citreiz tā ir zaudēta dzīves jēga vai izslēgtā tumsa – kad mēģini būt ideāls, ķermenis uzņemas to, ko noliedz: vājumu vai agresiju.

Mērķis nav cīnīties ar slimību. Transformācija sākas, kad spēj bez ilūzijām paskatīties uz Simptomu un pateikt: "Es tevi redzu. Paldies, ka nesi to manā vietā. Tagad es pats mācos tikt galā." Tad simptoms var atslābt