Psihodēliskie līdzekļi, piemēram, DMT, LSD vai sēnes, bieži izjauc normālās uztveres robežas un rada sajūtu, ka mēs tieši saskaramies ar Visuma struktūru vai savas apziņas dziļāko slāni. Tās nav vienkāršas halucinācijas — daudzi pētnieki tās uzskata par alternatīvām uztveres konfigurācijām.

Meditācija, īpaši dziļas prakses kā Vipassana vai Dzogčens, ļauj pakāpeniski samazināt prāta troksni un redzēt notiekošo tieši tā, kā tas ir. Tiek pieredzēti mirkļi bez “es” izjūtas, kur apziņa vienkārši uztver, bez tulkošanas.

Sensorā deprievācija, piemēram, flotācijas kamerās, noņem ārējos stimulus, ļaujot prātam sākt veidot savas struktūras vai atklāt iekšējo telpu, kas citādi paliek slēpta. Ļoti līdzīga iedarbība iespējama ar noteiktām elpošanas tehnikām.

Apzinātā sapņošana atver vēl vienu pieeju — Tu vari ieiet realitātē, kas funkcionē pēc citām likumsakarībām, bet kur Tu joprojām esi klātesošs. Šī metode ļauj praktiski trenēt uztveres elastību un robežu izjūtu.

Un tad ir šamanisms — sens un daudzdimensionāls ceļš, kur uztveres paplašināšana nav izņēmums, bet pati būtība. Šamanis dodas “ceļojumā” — parasti ar skaņas (bungu, dūmu) un augu (piemēram, Ayahuasca, peyote) palīdzību — lai ieietu realitātes slāņos, kur dzīvo gari, senči, simboli, kolektīvā apziņa.

Šamaniskajā skatījumā cilvēks nav atdalīts no pasaules — viņš ir daļa no dzīvas, sarunājošas Visuma sistēmas. Redze un dzirde ir tikai sākums — īstie signāli nāk caur intuīciju, simboliem, sapņiem. Ārējie fenomeni saplūst ar iekšējiem, un pasaule sāk “runāt”.

Mūsdienu neirozinātne atzīst: šamaniskie stāvokļi (trance, ekstāze) maina smadzeņu viļņu darbību un atver jaunas savienojumu kombinācijas. Tajos iespējama pieeja informācijai, kas normāli paliek neapzināta.

Šamanis ne tikai meklē – viņš pārdzīvo. Tas ir ķermeniskais, emocionālais, enerģētiskais ceļš. Tas var būt biedējošs, bet arī ārkārtīgi dziedinošs, jo ļauj sastapties ar saviem ēnas aspektiem un resursiem.

Visas šīs metodes atšķiras, bet tām ir viens mērķis: atvērt cilvēka uztveri uz plašāku realitātes spektru, nekā to piedāvā piecu maņu standarts. Tajā brīdī mēs pārstājam būt tikai novērotāji — mēs kļūstam par daļu no plūsmas.

Un, iespējams, uztveres paplašināšana nav tikai zinātkāre. Tā ir atgriešanās — pie sajūtas, ka pasaule ir dzīva, neredzamā ir īsta, un Tu pats esi vairāk nekā smadzenes ķermenī.