Trīs līmeņu atmiņas arhitektūra

Lai izprastu šo mehānismu, mēs varam izmantot datora arhitektūras metaforu. Pirmais līmenis ir mūsu operatīvā atmiņa – tā ir mūsu ikdienas apziņa, darba atmiņa, kas apstrādā tekošos uzdevumus un emocijas. Otrais līmenis ir lokālais cietais disks, kas atrodas mūsu smadzeņu neironu tīklos. Šeit glabājas mūsu personīgā biogrāfija, bērnības atmiņas un apgūtās prasmes. Taču trešais, visaptverošākais līmenis ir sistēmiskais mākonis.

Šajā mākonī tiek glabāta visa informācija par dzimtas sistēmu: priekšteču likteņi, neizsērotas traģēdijas, izslēgtie ģimenes locekļi un pat nerisināti konflikti, kas notikuši pirms vairākām paaudzēm. Sistēmiskie sakārtojumi ir metode, kas ļauj mums apzināti "pieslēgties" šim mākonim, lai nolasītu datus, kas ietekmē mūsu pašreizējo dzīvi, pat ja mēs par tiem racionāli neko nezinām.

Kā notiek "datu nolasīšana"?

Sakārtojuma procesā klients izvēlas aizvietotājus saviem ģimenes locekļiem vai sev pašam. Šajā brīdī notiek fenomens, ko dēvē par pārstāvja uztveri. Cilvēks, kurš neko nezina par svešo ģimeni, pēkšņi sāk just svešas emocijas, fizisku smagumu vai pat sāk lietot specifiskas frāzes, kas raksturīgas mirušajam vectēvam.

No informācijas tehnoloģiju viedokļa to var skaidrot kā sinhronizāciju. Aizvietotājs kļūst par termināli, kas caur savu nervu sistēmu piekļūst mākoņa datiem. Tas ir iespējams, jo mēs visi esam daļa no viena tīkla. Ja dzimtā ir notikusi netaisnība, sistēmas mākonī parādās "kļūdas paziņojums" (error log). Šis paziņojums nekur nepazūd, kamēr tas netiek apstrādāts. Tas var manifestēties pēcteču dzīvēs kā depresija, finansiālas neveiksmes vai slimības, jo lokālā sistēma mēģina "ielādēt" nepabeigto procesu, lai to beidzot noslēgtu.

Sinhronizācija un sistēmas atjaunināšana

Sistēmiskais sakārtojums kalpo kā diagnostikas rīks un vienlaikus kā programmatūras atjauninājums. Kad sakārtojuma laikā tiek ieraudzīta patiesā situācija (piemēram, tiek atzīts aizmirstais radinieks), notiek datu reconciliācija jeb saskaņošana. Mākonī esošā informācija tiek sakārtota, "konflikta faili" tiek arhivēti un sistēma atgriežas līdzsvarā.

Šī versija pieļauj, ka atmiņa nav tikai pagātnes nospiedums, bet gan dzīvs, pulsējošs energoinformatīvs lauks. Mēs nekad neesam izolēti; mūsu personīgā "operatīvā atmiņa" ir tikai mazs lodziņš uz milzīgu datu bāzi, kas glabā cilvēces un dzimtas kolektīvo pieredzi. Atzīstot šo saikni, mēs iegūstam iespēju nevis būt par pagātnes ierakstu ķīlniekiem, bet gan apzinātiem lietotājiem, kuri spēj sakārtot savu iekšējo pasauli, sinhronizējoties ar mīlestības un kārtības likumiem, kas valda šajā lielajā atmiņas mākonī.