Ir dīvaini skatīties uz runātāju un saprast, ka viņš pašlaik atrodas tieši tur, kur es biju pirms divdesmit gadiem. Es klausos un redzu: viņš brauc taisni grāvī. Un, ja viņam viss izdosies, viņš iebrauks tajās pašās auzās, kurās es sēdēju pirms piecpadsmit gadiem. Bet vai man ir tiesības viņam traucēt? Katram ir tiesības uz savu personīgo grāvi. Bez tā jau nekas neizaug. Arī es pats joprojām turpinu radīt savas kļūdas, joprojām klūpu un reizēm apmaldos trīs priedēs. Gadi nedod nekļūdīgu recepti, tie tikai iemāca atpazīt procesus.

Tas šķiet ironiski, pat nedaudz skumji. Cilvēks, kurš pusgadu nav lietojis alkoholu, jau māca pasaulei, kā atmest dzeršanu. Cits, kurš pats vēl slīkst kredītu un izdegšanas purvā, dedzīgi klāsta par mērķu sasniegšanu. Tas ir tik cilvēcīgi – gribēt būt derīgam un rādīt ceļu vēl pirms tu pats esi iemācījies pa to stabili paiet. Es uz to skatos bez augstprātības, drīzāk ar tādu nogurušu sapratni. Mēs visi gribam ticēt, ka esam kaut ko sapratuši, pirms dzīve mūs atkal nomet pie zemes.

Nav godīgi no manas puses skatīties uz šiem "ceļvežiem" ar tādu kā skumju skatienu – uz kuru grāvi tu ved citus? Varbūt. Bet es nevaru izlikties, ka neredzu to bedri, uz kuru viņi ved citus, paši vēl būdami pilni ar ilūzijām. Es nepiedēvēju sev nekādu īpašu viedumu – tas būtu narcistiski un nepatiesi. Es vienkārši esmu nodzīvojis pietiekami ilgi, lai saredzētu, ka lielākā daļa no tā, ko mēs šodien saucam par "atklāsmēm", ir seni, labi zināmi grāvji jaunos iepakojumos.

Dzīve, kad tev ir pāri sešdesmit, nav finišs, kurā tu visu zini. Tā ir vienkārši cita perspektīva. Tu turpini mācīties un turpini kļūdīties, tikai vairs neskrien pret sienu ar tādu entuziasmu kā jaunībā. Un tu ļauj citiem braukt savējos grāvjos, jo zini – tikai tā mēs katrs nonākam pie savas skaidrības. Mēs visi esam šajā juceklī kopā, tikai dažiem no mums aiz muguras ir nedaudz vairāk noietu kilometru un nedaudz vairāk saskrāpētu ceļgalu.