Arhetipi un sievišķība: kā mainās norma
Viena no interesantākajām lietām man šķiet — vērot, kā mainās tas, ko sabiedrība uzskata par “normālu”. Frāzes kā “tā vienmēr bijis”, “sievietes daba ir tāda” vai “īstai sievietei jādara tas un tas” nav tikai virspusējas. Tās bieži atklāj dziļu nezināšanu par to, cik dinamisks, mainīgs un daudzslāņains ir sievietes tēls vēsturē.
Sievietes tēls nav monolīts — tas plūst, mainās, transformējas, atspoguļojot laikmeta ideoloģijas, bailes, ilgas un vēlmes.
Lai to ilustrētu, aplūkosim, kā sievišķības ideāls mainījies vēstures gaitā — un līdz ar to, kādus arhetipus un iekšējās daļas (subpersonības) sievietēm bijis atļauts vai aizliegts dzīvot.
Antīkā pasaule: māte, mīļākā, priesteriene
Senajā Grieķijā un Romā sievietes statuss bija pretrunīgs. Viņa varēja būt dzīvības devēja (Māte), dievu kalpone (Priesteriene) vai iedvesmotāja un pavedinātāja (Mīlētāja) — bet reti kad sabiedriskās varas līdzdalībniece.
Sabiedrība pielūdza Atēnu, bet tikai tad, ja viņa atteicās no mīlestības. Afrodites vilinājums tika godāts un vienlaikus baidīts. Zintnieciskās zināšanas tika noslēptas tempļos vai padarītas par mītu.
Arhetipi: Mīlētāja, Māte, Priesteriene
Apspiestā daļa: Zintniece — tā, kura redz neredzamo, lasa zvaigznes un asinīs.
Viduslaiki: svētā un ragana
Viduslaikos sievietes tēls sašķeļas: Jaunava Marija un Eva, Svētā un Ragana. Viena iemieso padevību un šķīstību, otra – nekontrolējamu, bīstamu spēku.
Zintniece, dziedniece, gudrā vecmāte kļūst par draudu — viņa tiek sadedzināta, padzīta, klusēta. Sievietes zināšanas tiek demonizētas.
Arhetipi: Māte, Kalpone
Apspiestā daļa: Ragana — arhetips, kas simbolizē instinktu, intuīciju un savienojumu ar dabu
Ēna: Zināšanas kļūst par noziegumu. Klusums – par izdzīvošanas stratēģiju.
Renesanse un baroks: skaistuma mīts
Renesanses laikmetā sieviete kļūst par gleznu, dzejoli, mūzu. Viņa tiek idealizēta, bet pasīvi novērota. Viņas jūtīgums tiek pielūgts, bet zināšanas joprojām paliek aiz kadra.
Tās, kuras sapņo, pēta vai runā “par daudz”, tiek apsauktas, nosodītas vai vienkārši ignorētas. Ragana dzīvo klusumā – izdzīvo tikai simbolos un folklorā.
Arhetipi: Mīlētāja, Skaistule
Apspiestā daļa: Zintniece — vēl aizvien apklusināta, bet sāk atgriezties caur mākslu un mitiem
19. gadsimts un viktoriānisms: eņģelis mājās
Sieviete kļūst par ideālu sievu, māti, morāles sargātāju. “Eņģelis mājās” — klusa, tīra, pieklājīga. Viņas vērtība ir viņas spējā ziedoties.
Raganai šeit nav vietas. Intuīcija, seksuāla vēlme, nepakļāvība — tās kļūst par slimībām, “histērijām”. Dakteri un ārsti sāk aizvietot zintnieces, un sievietes vairs nedrīkst būt pašas savas dziednieces.
Arhetipi: Māte, Kalpone
Apspiestā daļa: Ragana — tagad oficiāli “ārpus likuma”
Ēna: Neizdzīvotā sievišķā vara izpaužas slimībās, trauksmē, “dīvainībā”
20. gadsimts: cīņa par balsi un balsstiesībām
Sievietes sāk pieprasīt vietu — balsi, telpu, savu gribu. Parādās Karalienes arhetips — tā, kura ne tikai vada sevi, bet arī sabiedrību.
Un no ēnas atgriežas Ragana — vairs ne kā tumsa, bet kā dziedinātāja, viedā, intuitīvā būtne.
Arhetipi: Karaliene, Cīnītāja, Zintniece
Sasniegums: Sievietes sāk rakstīt pašas savu stāstu
Mūsdienas: daudzbalsība
Šodien sieviete var būt viss reizē: mīlētāja, māte, uzņēmēja, vientuļā vilcene, zintniece, draudzene, vadītāja. Bet šī brīvība nenozīmē vienkāršību — tā rada arī spiedienu un iekšējo haosu.
Zintniece atkal kļūst redzama: caur jogu, astroloģiju, garīgo psiholoģiju, zālītēm, apzinātību. Taču viņa bieži sastopas ar skepsi — vēl joprojām viņai jācīnās par tiesībām pastāvēt.
Mūsdienu uzdevums: Neizvēlēties vienu lomu, bet dzīvot visās daļās vienlaikus.
Būt sev pašai — nevis eņģelim, ne raganai, bet visam, kas pa vidu, virs un zem.
Kopsavilkums
Sievietes spēks ir ciklisks, daudzbalsīgs un sens kā pati pasaule.
Viņā mājo gan Mīlētāja, gan Māte, gan Kalpone, gan Karaliene, gan Ragana. Kad kādu no tām viņai aizliedz, pasaule kļūst trūcīgāka.
Kad viņa tās atkal apvieno — tā ir dziedināšana.