Man prasa- kāpēc biju psihodrāmas eksāmenā kā viesis? Patiesībā aizgāju vairāk ziņkārības dēļ – gribējās saprast, kas īsti notiek tajās “drāmās. Kā jokoju tur - psihot un drāmas taisīt dzīvē māku- gribu zināt ka to darīt profesionāli. Par pašu metodi labāk jautāt tiem, kuri šo metodi apguvuši piecus gadus un ar to strādā profesionāli. Tur darbojas jauki cilvēki, var viņiem droši uzprasīt kas interesē. Es tikai dalos ar to, ko redzēju un sapratu no malas.

Psihodrāma būtībā ir strukturēta grupas sesija, kur cilvēks – tā sauktais protagonists – izspēlē kādu savas dzīves situāciju. Viņš pats piedalās darbībā, pats runā, jūt, izdara izvēles. Grupas dalībnieki ieņem lomas – piemēram, ģimenes locekļus, kolēģus vai kādu viņa paša iekšēju aspektu. Viss notiek diezgan teatrālā formā, bet mērķis nav aktiermāksla, drīzāk – pašizziņa caur darbību.

Struktūra stingra: sākumā “siltināšana”, lai cilvēki atvērtos un rastu kontaktu, tad pati izspēle un beigās “dalīšanās”, kur visi runā, kā viņi jutušies, neko neanalizējot. Noteikumi – drošība, brīvprātība, cieņa un konfidencialitāte – tiek stingri ievēroti. Psihodrāmas vadītājs jeb direktors rūpējas, lai process notiktu droši un mērķtiecīgi.

Salīdzinot ar sistēmiskajiem sakārtojumiem, atšķirības ir diezgan izteiktas. Psihodrāmā viss notiek caur cilvēka paša apziņu – viņš ir aktīvs dalībnieks, kurš strādā ar saviem uzskatiem un interpretācijām. Tā ir vairāk psiholoģiska metode, kur domāšana un pašrefleksija ir neatņemama daļa no procesa.

Sistēmiskajos sakārtojumos uzsvars ir citur – tur klients sakumā bieži vien tikai atrodas malā un vēro. Viņa vietā sistēmā tiek likti aizvietotāji, kas sāk just un reaģēt, nolasot informāciju no “Lauka”. Tas ir pavisam cits darbības mehānisms. Tur nevis klients mēģina saprast, bet pati sistēma “parāda”, kur ir bloki, lojalitātes, savijumi, projekcijas, trūkst līdzsvara vai kādi citi procesi. Lai gan klasiski sitēmiskie sakārtojumi strādaja ar dzimtas sistēmu- pašlaik tiek strādāts arī ar citām sistēmām .

Psihodrāmā vadītājs izmanto vairāk psiholoģiskas intervences – jautājumus, lomu maiņu, spoguļošanu, “tukšo krēslu”. Sistēmiskajos sakārtojumos vadītājs vairāk strādā ar telpisko izkārtojumu un iekšējām kustībām, kas atspoguļo sistēmas attiecības. Arī noteikumi atšķiras – psihodrāmā centrā ir individuāla pieredze un emocijas, bet sistēmiskajos galvenais princips ir cieņa pret sistēmu un tās likumiem: piederība, secība un līdzsvars starp došanu un saņemšanu.

Tāpēc var teikt, ka psihodrāma ir vairāk personīga un psiholoģiska, savukārt sistēmiskie sakārtojumi – strukturāli un enerģētiski. Abas metodes izmanto cilvēka pieredzi, tikai psihodrāma to dara caur viņa apzināto stāstu, bet sakārtojumi – caur to, ko viņš kā persona nezina , ko pats nemaz nevar pateikt vārdos. Tieši šeit slēpjas būtiskā atšķirība. Sistēmiskajos sakārtojumos “lauka” darbs atver to, kas parasti nav pieejams prāta līmenī – lietas, ko nevar izdomāt vai izanalizēt. Tur nevis cilvēks pats konstruē izpratni, bet lauks parāda realitāti tādu, kāda tā ir, un šī jaunatklātā patiesība pati par sevi kļūst dziedinoša. Tāpēc man šķiet, ka tieši šī metode dažkārt aizsniedz dziļāk – tur, kur psihodrāmas vārdi un domas vairs nesasniedz.......