Man esot vienā grupas terapijā un vērojot terapeita darbu, ienāca prātā doma par lakatiņa pasniegšanu raudošam klientam. Tāds pavisam ikdienišķs žests – rūpīgs, cilvēcīgs, it kā parāda līdzjūtību. Tomēr, skatoties no malas, sāku domāt, kas patiesībā notiek tajā mirklī. Vai šis maigais piedāvājums nenolauž to, kas tikko sācis dabiski kustēties? Vai lakatiņš nepārtrauc raudāšanu, pat ja nodoms ir labs?

Tajā brīdī cilvēks bieži vien neapzināti saņem signālu: “tagad pietiek, savācies.” Uzmanība, kas līdz šim bija vērsta uz iekšējo sajūtu, pēkšņi pāriet uz ārpusi — uz terapeitu, uz to, kā viņš reaģē. Process var tikt aprauts, un asaras paliek nepabeigtas. Esmu ievērojis, ka dažkārt cilvēks pats pēc lakatiņa paskatās vai pastiepj roku, taču tas arī var būt tikai ieradums, kas nācis no citām terapijām vai dzīves pieredzes — vēlme atgūt kontroli, neļauties līdz galam, savākties.

Varbūt tādos brīžos labāk ir palikt klātesošam bez darbības. Nevis ignorēt cilvēku, bet gan neatsaukties uz automātisku impulsu palīdzēt. Pietiek ar mierīgu, pieņemošu klātbūtni – skatienu, kas saka: “Te ir droši, tu vari būt ar šīm sajūtām.” Kad telpa paliek klusa un droša, emocijas pašas izdzīvojas līdz galam, bez steigas, bez pieklājības maskas.

Tās ir tikai manas pārdomas – ne kā stingrs noteikums, bet kā novērojums. Varbūt reizēm lielākais atbalsts nav sniegt roku ar lakatiņu, bet palikt blakus, neiejaucoties. Jo tieši tajā klusumā cilvēks dažkārt pirmo reizi ļaujas būt īsts