Piemēram, ja kādā sāpīgā pieredzē gaisā bija ceriņu smarža, vēlāk šī pati smarža var izraisīt nemieru, sirdsklauves vai apjukumu, pat ja apziņā nav nekādu atmiņu par to. Tāpat arī mūzika, noteikts apgaismojums vai pieskāriens var pamodināt dziļus, senus nospiedumus. Amigdala reaģē nevis uz to, kas notiek tagad, bet uz to, ko reiz ir pieredzējusi un pierakstījusi kā potenciāli bīstamu.

Šī iemesla dēļ svarīgi runāt par emocionālo drošību un piesardzību ar sensoro fonu ne tikai terapijā, bet arī intīmās tuvības laikā. Jo tuvība atver cilvēku dziļākajiem līmeņiem – ķermenim, elpai, atmiņai. Ja telpā skan populāra melodija vai deg noteikta smarža, mēs nevaram zināt, kādus senus nospiedumus tās var pamodināt. Dažiem tā būs relaksācija un maigums, citiem – neizskaidrojama spriedze, attālināšanās vai pat trauksme. Intīmā brīdī šie neapzinātie signāli var pēkšņi ieslēgt senus aizsardzības mehānismus, nevis tāpēc, ka kaut kas nav kārtībā attiecībās, bet tāpēc, ka amigdala atceras pagātnes pieredzi un cenšas pasargāt. Šie signāli var būt ļoti seni – bērnības ēnas vai, kā norāda daži pētnieki un garīgās tradīcijas, pat dzimtas un kolektīvās atmiņas nospiedumi, kas mūsos dzīvo caur lauku.

Un tieši tur, kur prāts vairs netiek klāt, sāk darboties sistēmiskie sakārtojumi un Lauka terapija. Šīs pieejas darbojas ārpus racionālās domas robežām, bez ierobežojuma laikā un telpā, ļaujot piekļūt pieredzes slāņiem, kas glabājas cilvēka enerģētiskajā laukā. Lauks satur emocijas un atmiņas, kuras apziņa vairs neatceras, bet ķermenis joprojām nes sev līdzi. Strādājot šajā līmenī, iespējams droši piekļūt vietām, kurās amigdala joprojām tur bailes, un dot tai jaunu pieredzi – drošību, mieru, uzticēšanos. Tas ļauj ķermenim un sirdij atslābt, atgriezties tagadnē un piedzīvot tuvību ar klātbūtni, nevis caur vecajiem, neapzinātajiem stāstiem.