Vai esi pamanījis, ka dažu cilvēku dzīve atgādina precīzu, gadiem atkārtotu scenāriju, no kura viņi nespēj izkāpt? Viena sieviete gadiem smagi strādā, pacieš pazemojumus un neapzināti gaida "prinča" glābšanu kā Pelnrušķīte. Cits vīrietis visu mūžu pavada bezgalīgos, postošos klejojumos un konfliktos, tā arī nekad nesasniedzot savu mērķi kā Odisejs. Mūsdienu sistēmu fenomenoloģija šeit ierauga nevis vienkāršu rakstura vājumu, bet gan tīru strukturālo darbu ar mīta un pasakas arhitektūru. Tu nedzīvo savu dzīvi – tavs lauks ir pieslēdzies kādam kolektīvās zemapziņas arhetipam, lai caur to izreaģētu kādu neapzinātu stāstu.

Kad klients nāk ar šādu hronisku strupceļu, mēs laukā liekam pašu Scenāriju kā neatkarīgu, jaudīgu struktūru, pašu Klientu un slēpto punktu, kurā šis pieslēgums ir noticis. Laukā uzreiz kļūst redzams, ka pasaka cilvēka dzīvē nekad neparādās nejauši. Prāts izmanto labi zināmo arhetipu kā gatavu matricu vai šablonu, lai dotu formu un vietu kādai personīgai, smagai traumai, ar kuru cilvēks pats netiek galā. Pasakas bēdīgais vai destruktīvais sižets kļūst par drošu un pazīstamu rāmi, kurā zemapziņa mēģina amortizēt realitātes triecienus.

Nāksim skarbumā un apskatīsim, kādas slēptas dinamikas un spēles laukā parasti izgaismojas šajā darbā.

Pirmais biežākais scenārijs ir aklā lojalitāte un aizvietošana. Tu neapzināti izvēlies, piemēram, upura vai mūžīgā cīnītāja lomu, jo tavā dzimtas laukā ir kāds izslēgts, aizmirsts vai netaisnīgi sodīts sencis, kura liktenim prāts ir piemeklējis atbilstošu literāru tēlu. Tu izpildi šo lomu nevis tāpēc, ka tā gribi, bet tāpēc, ka caur mītu mēģini atdot vietu kādam dzimtas smagumam. Otrais scenārijs ir manipulācija un kontroles meklējumi caur nespēku. Dzīvojot Pelnrušķītes scenārijā, cilvēks iegūst milzīgu sekundāro labumu – viņam nav jāuzņemas pieauguša cilvēka atbildība par savu dzīvi, jo vainīgi vienmēr ir "ļaunie tuvinieki", bet pašam atliek tikai pasīvi gaidīt brīnumu. Trešais fundamentālais scenārijs ir zaudēta dzīves jēga un bailes no savas patiesās jaudas. Ir daudz vieglāk un drošāk spēlēt jau uzrakstītu, prognozējamu lomu ar skaidru sižetu, nekā iziet tīrā, tukšā laukā un sākt būvēt savu autonomo realitāti bez jebkādām garantijām.

Strukturālā darba mērķis šādos gadījumos nav pārrakstīt pasakai "laimīgas beigas" vai kopā ar klientu analizēt sižeta detaļas – tās ir prāta lamatas, kas tikai uztur ilūziju. Mēs ejam pēc tīras skaidrības un atslēgšanās no arhetipa struktūras. Transformācija laukā kļūst iespējama tikai tajā sekundē, kad tu spēj bez sevis žēlošanas un drāmas ieraudzīt šo mītu kā instrumentu, ieraudzīt savu gļēvumu un pateikt lauka līmenī: "Es redzu šo scenāriju. Es saprotu, ka esmu izmantojis šo pasaku, lai nebūtu jādzīvo sava reālā dzīve un jāpieņem lēmumi. Paldies, ka sargāji mani no tukšuma. Tagad es šo lomu atstāju pagātnē un izvēlos savu ceļu." Tiklīdz pazūd neapzinātā vajadzība barot arhetipu ar savu enerģiju, vecā pasaka laukā sabrūk un sasalums atkāpjas. Svešais sižets tevi atlaiž, spēks atgriežas, un atbildība rakstīt savu personīgo stāstu fiziskajā realitātē paliek pilnībā tavās rokās.