Mamma sarunas laikā pieminēja senus notikumus no manas dzīves, ko es biju pilnībā noracis. Dzirdot viņas vārdus, es šīs ainas tiešām atradu savā atmiņā, taču sapratu, ka tas, kā šos notikumus visu mūžu bija interpretējusi mana mamma, bija pilnīgi garām tam, kas patiesībā notika manā prātā.

Pirmais bija gadījums pirmskolas vecumā. Mūsu kāmis bija izsprucis no būra un kaut kur tika nejauši nospiests ar durvīm. Es pats neredzēju ne pašu faktu, ne beigto dzīvnieku. Mamma stāstīja, ka es toreiz raudāju par kāmīša nāvi. Bet es atcerējos to fizisko sajūtu — kā sāpēja, kā kamols spieda rīkli un kā bira asaras. Es raudāju aiz aizvainojuma un protesta par to, ka mamma mani netaisnīgi vainoja viņa nāvē, lai gan man ar to nebija nekāda sakara un es tam kāmim tajā dienā pat tuvu nebiju gājis.

Otrs gadījums bija pirmās klases sākumā. Skolotāja paziņoja, ka visai klasei jāpaliek pēc stundām — tāds soda veids, kad stundu jāsēž klusumā, neko nedarot. Es aizbēgu un raudādams aizskrēju pie mammas, kura mani gaidīja pie skolas, lai vestu mājās. Pēc daudziem gadiem no viņas uzzināju viņas versiju: man vienkārši neesot gribējies palikt pēc stundām, tāpēc esmu aizlaidies. Patiesība bija pavisam cita. Es zināju, ka mamma mani gaidīja, un uztraucos, ka viņa nezinās, kāpēc es nenāku. Man likās, ka viņai nav jāstāv un tik ilgi jāgaida, ka viņai tas būs pārāk grūti. Es domāju par viņu, nevis sevi. Pārvarēdams bailes no sekām par skolas sodu, es skrēju glābt mammu no satraukuma un ilgas gaidīšanas.

Šīs divas epizodes nebija ne sākums, ne starts manai vainas apziņai vai glābēja sindromam — tie drīzāk bija paši pirmie pamanāmie simptomi tam, ka šādas lietas manā sistēmā jau tobrīd bija dzīvas un strādāja. Pirmā situācija izgaismoja manu dabisko reakciju un protestu pret nepamatotu vainošanu — to pašu mehānismu, kura dēļ es vēl tagad, jau pieaugušā vecumā, pēkšņi sevi pieķeru, ka automātiski iestrēgstu un cīnos ar vainas sajūtu visur, kur pagadās, pat situācijās, kur man nav nekādas saistības. Otrā skaidri uzrādīja glābēja mehānismu, uz kura vēlāk dzīvē esmu bieži paslīdējis un kas ir bijis gan mans resurss, gan posts.

Izrādās, stāsti par mātes sirdi, kas bērnu vienmēr jūt un saprot, manā pieredzē neatbilst patiesībai. Viņa vienkārši radīja savu interpretāciju, pilnībā neredzot to, kas reāli tobrīd valdīja bērna jutu pasaulē un prātā. Gan jau es arī esmu neredzējis, nedzirdējis, nesapratis sava dēla jūtas un domas. Mēs esam tikai cilvēki, kuri mācās