Aizvakar nopirku Dž Holisa grāmatu Saturna Ēnā. Grāmata par vīriešiem, to problēmām.

Viņš raksta: mūsdienu vīrieša lielākā traģēdija ir tā, ka sabiedrība ir zaudējusi veselīgus iniciācijas rituālus. Senos laikos zēnu no mātes pasaules izrāva cilts vecākie. Viņu aizveda tuksnesī, pakļāva baisiem pārbaudījumiem un fiziskām sāpēm, lai viņā nomirtu bērns un piedzimtu vīrietis. Vīrietis, kurš spēj uzņemties atbildību.

Kad es par to domāju, es uzreiz atgriežos savā jaunībā. Manā dzīvē šo iniciāciju — nežēlīgu, kropļotu, bet nepielūdzamu — izpildīja padomju sistēmas mašinērija.

Mana "atdalīšana no mātes klēpja" sākās brīdī, kad pabeidzu Rīgas Elektromehānisko tehnikumu. Nevienam negaidot, tajā gadā atnāca "vissavienības sadale". Man iedod papīrīti: amats — elektriķis-tehniķis, alga 100 rubļi un adrese Maskavā. Kopmītnes Piemaskavā . Nekādas citas informācijas.

Pēc pieņemšanas darbā , dokumentu nofomēšanas, un iekārtošanās kopmītnēs Zagorskā tiku nosūtīts pirmajā komandējumā — Balogoe. Tā ir vieta pa vidu starp Maskavu un Ļeņingradu, kur zeme burtiski piebāzta ar kodolraķešu šahtām. Man kopā ar vecākiem kolēģiem bija jāpārbauda un jāpalaiž apakšstacijas iekārtas. Tur sabruka mana pirmā ilūzija. Es sapratu, ka tehnikumā mācītais ir tuftelis — es dzīvē nebiju redzējęs nevienu reālu principālo vai montāžas shēmu, nepazinu relejus , strāvmaiņus un citas iekārtas. Krievu valodu zināju tikai sadzīves līmenī, bet te vajadzēja tehnisko valodu un drošības tehnikas eksāmenus. Ko es darīju? Es iekalu drošības tehnikas noteikumus no galvas kā dzejoli. Es nesapratu pusi vārdu, bet nodevu perfekti, bez improvizācijas, kamēr vietējie, kas runāja "pēc sapratnes", izgāzās.

Nostrādāju Balogoe sešus mēnešus. Pārvarēju pirmo kultūršoku no Krievijas dzīves stila. Sāka veidoties romantiskās attiecības ar kādu jaunkundzi, seši mēneši vienā vietā ir liels laiks, lai sāktu pierast pie tā ka tā vienkārsi šeit ir.... Un tad darbā paziņoja: "Parīt brauc atpakaļ uz bāzi, nākamais komandējums būs citur ." Tajā brīdī manī kaut kas salūza. Es sapratu, ka pasaule apzināti grauj manu komfortu. Ka draugi, pieķeršanās , ka tas viss ir ļoti nestabils. Man pat likās sāpīgi neredzēt ka apakštacija sāk strādāt, likās ka tas viss negodīgi pret mani. Pirmā reize...

Otrais lauziens: Ādažu "bedre" .

Pēc trim gadiem mani vienalga iesauca armijā, un es nokļuvu Ādažos, Baltijas kara apgabala pazemes štāba darbības nodrošināšanas rotā. Tur es ieraudzīju kropļotu kastu sistēmu. Virsnieki, ar kuriem vēl nesen civilajā dzīvē bijām viena līmeņa cilvēki, pēkšņi kļuva par neaizsniedzamiem dieviem, bet gadu ilgāk nodienējušie — par "augstāko rasi". Tevi vispār neuzskatīja par cilvēku.

Glāba tikai viens — manas tehniskās zināšanas un profesionālā kompetence iegūta 3 gadus strādajot Aizsardzības Ministrijas objektos. .

Kad virsnieki saprata, ka manas zināšanas par "bedres" dzīvības nodrošināšanas sistēmām pārsniedz viņu zināšanas desmitkārtīgi, dzīve nepalika daudz vieglāka- nācās strādat par viņiem visiem. Tomēr kamēr strādā " bedrē" citi tevi netiek klāt.

Un tad nāca pats rituāla kodols. Pēc gada dienesta notika pārvešana no duxiem (jauniņajiem) par čerpakiem. Ideja viena: tev jābeidz pakļauties, tev jāsāk komandēt.

Fiziski tas izskatījās tā: tu stāvi savās baltajās, garajās armijas apakšbiksēs, un katrs "vecais" tev no visa spēka sit pa pēcpusi ar siksnu, kurai galā ie smaga dzelzs sprādze. Kurš sita simboliski, kurš — atriebjoties. Tiem, kas sistēmu bija "izbesījuši", asinis nosmērēja ne tikai bikses, bet tecēja līdz pat grīdai. Tā bija burtiska asins nodeva par jaunu statusu.

Saturna ēna un monstri

Bet pats riebīgākais un baisākais šajā rituālā nebija fiziskās sāpes. Riebīgākais bija vērot, kā šajā sistēmas spiedienā mainās cilvēka psihe.

Es redzēju, kā puiši, kurus tikko gadu nežēlīgi pazemoja, pēc šīs "iniciācijas" vienā naktī pārvērtās par sadistiskiem monstriem. Viņi sāka atspēlēties uz jaunajiem — reizēm daudz trakāk un nežēlīgāk, nekā paši bija saņēmuši. Tā ir baisākā "Saturna ēna": kad cietušais identificējas ar agresoru. Lai nebūtu jājūt savas apspiestās bailes, kauns un sāpes, viņš pats kļūst par to monstru, kas viņu salauza.

Sistēmfenomenoloģijā mēs to saucam par traumatiskās saites pārmantošanu. Ja trauma netiek apzināta un izsāpēta, sistēma pieprasa to atkārtot uz nākamo.

Es izgāju tam cauri, cenšoties saglabājot vērotāja pozīciju. Es nesāku atspēlēties, bet bezgrēcīgs arī nebiju. Uzskatu tomēr ka toreiz saglabaju savu cilvēcību.

Es saprotu iniciācijas nozīmi, bet reāli nezinu kā to veikt. Tas ka salasās 20 cilvēki mežā un veic kaut kādu rituālu- tas ir Ok, bet man liekas ka tas ir drīzāk teātris, kam maz saistības ar realitāti.