Epigenētika un sistēmiskie sakārtojumi – dzimtas stāsti mūsu gēnos
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Kad 20. gadsimta vidū zinātnieki pabeidza cilvēka DNS struktūras atšifrēšanu, daudzi domāja: “Lūk, tagad mēs zināsim visu par iedzimtību!” Toreiz šķita, ka gēni ir kā nemainīgs skripts – ja tev tas ir ierakstīts, tu dzīvo pēc tā. Taču drīz vien pētnieki atklāja kaut ko daudz intriģējošāku – mūsu gēni ir kā grāmata ar daudzām lappusēm, bet ne visas ir atvērtas vienlaikus. Un to, kuras lapas mēs “lasām”, nosaka ne tikai iedzimtība, bet arī dzīves pieredze, vide un pat mūsu senču pārdzīvojumi.
Šo zinātnes virzienu nosauca par epigenētiku. “Epi” nozīmē “virs” vai “pāri” ģenētikai – tas ir pētījums par to, kā gēnu izpausmes var mainīties, neizmainot pašu DNS kodu. Izrādījās, ka stress, traumas, uzturs, attiecības un pat kara pieredze var atstāt ķermenī ķīmiskus “atzīmējumus”, kas nosaka, vai kāds gēns ir aktīvs vai “guļ”.
Un vēl lielāks pārsteigums – šie “atzīmējumi” var tikt nodoti nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka, ja tavs vecvectēvs ir piedzīvojis badu, tavs organisms jau var piedzimt ar programmām, kas uzglabā un taupa enerģiju, pat ja tu dzīvo pārpilnībā. Ja dzimtā bijis karš, ķermenis var būt “uztrenēts” reaģēt ar pastiprinātu trauksmi un modrību, pat ja tev nav nekādu reālu draudu.
Sistēmiskajā pieejā mēs to redzam dzīvajā darbā ar klientiem. Cilvēks atnāk ar sajūtu, ka viņam vienmēr “jābūt gatavam”, ka nevar atslābināties. Viņš pats nekad nav piedzīvojis draudus, bet, pētot dzimtas stāstu, atklājas, ka vecvecāki bēga no kara. Epigenētika teiktu – viņa stresa regulācijas gēnu izpausme ir ietekmēta no šī notikuma. Sistēmiskā pieeja teiktu – viņš nes dzimtas emocionālo mantojumu.
Mēs esam kā sarežģīti roboti ar daudzām programmām – dažas nāk no dzimtas, dažas no sabiedrības, citas no mūsu pašu pieredzes. Daudzas programmas ir vajadzīgas – tās ļauj ikdienā darboties autopilotā, netērējot lieku enerģiju. Bet ir arī brīži, kad programma, kas reiz palīdzēja izdzīvot, tagad traucē dzīvot pilnvērtīgi. Tad ir nepieciešama mūsu cilvēciskā daļa – gars, dzirksts, kas spēj mainīt virzienu, radīt ko jaunu.
Sistēmiskajos sakārtojumos šī dzirksts reizēm mostas brīdī, kad redzam, ka “tas nemaz nav mans” – ka bailes, smagums vai vaina, ko nēsājam, patiesībā pieder citam. Tas ir savākšanās punkta nobīdes mirklis – kad mūsu apziņa pārslēdzas un mēs sākam redzēt citus iespējamos dzīves ceļus.
No kvantu fizikas skatpunkta tas atgādina paralēlās pasaules – līdz brīdim, kad pieņemam lēmumu, pastāv vairākas realitātes vienlaicīgi. Mēs varam turpināt veco stāstu vai ieiet jaunā, kur programma, kas mūs vadīja, beidz darboties. No epigenētikas skatpunkta – tā ir iespēja izslēgt gēnu izpausmi, kas uztur stresu vai smagumu.
Ir stāsti, kur sakārtojuma laikā cilvēks izsaka vārdus, kurus pirms 50 gadiem ir teicis viņa tēvs vai vecmāmiņa, un viņš pats pat nezina, ka tie reiz ir bijuši teikti. Zinātne to skaidro ar sistēmas informācijas saglabāšanu – mēs visi nesam sevī daudz vairāk par savu personīgo atmiņu.
Šie brīži ir kā tilts starp pagātni un nākotni. Kad mēs atzīstam to, kas bijis, un atdodam atpakaļ smagumu, kas nav mūsu, notiek divas lietas: dvēsele kļūst brīvāka, un mūsu gēnu “slēdži” sāk pārslēgties. Tas nav maģija – tā ir mūsu organisma spēja reaģēt uz dziļām emocionālām pārmaiņām.
Epigenētika pasaka – mēs varam mainīt to, kā darbojas mūsu gēni. Sistēmiskā pieeja pasaka – mēs varam atbrīvot savas paaudzes no nastām, kas nāk no pagātnes. Apvienojot abus, mēs iegūstam spēcīgu ceļu, kur izpratne pārvēršas rīcībā, bet rīcība – jaunā mantojumā nākamajiem.
Un tas ir stāsts par to, kā no dzimtas programmām un ķermeņa reakcijām mēs varam iziet brīvākā, apzinātākā dzīvē, kur mūsu gars vairs nav tikai maza dzirksts aiz autopilota, bet kļūst par mūsu dzīves stūrmani.
Nedualitāte.
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Mūsu prāts ir kā lielisks šķirotājs. Tas visu iedala kategorijās: labs/slikts, pareizs/nepareizs, es/citi. Šāda domāšana palīdz ātri orientēties pasaulē, bet tā arī rada mākslīgas robežas. Mēs pierodam pie sajūtas, ka pasaule ir sadalīta gabalos, nevis viens veselums.
Bāzes dualitātes, kas visbiežāk nosaka mūsu uztveri, ir:
Gaisma / tumsa
Dzīve / nāve
Vīrišķais / sievišķais
Prāts / ķermenis
Patiesība / meli
Es / citi
Augšā / lejā
Pareizi / nepareizi
Iekšā / ārā
Šīs polaritātes šķiet pašsaprotamas, bet tās ir tikai prāta radītas “koordinātas”, nevis realitātes pati būtība. Nedualitāte (non-duality) saka — patiesībā nav divu atsevišķu lietu, viss ir viena un tā pati enerģija vai apziņa, kas izpaužas dažādos veidos.
Vārds nedualitāte sanskritā ir advaita — “ne-divs”. Tas sakņojas senajā Indijas filozofijā Advaita Vedāntā, kur māca, ka Ātman (tava būtība) un Brahman (absolūtais veselums) ir viens un tas pats. 8. gadsimtā filozofs Adi Shankara sistematizēja šo mācību, bet 20. gadsimtā Ramana Maharshi to padarīja ļoti tiešu, aicinot cilvēkus jautāt sev “Kas es esmu?” līdz prāts atklāj vienotības patiesību.
Taču “Nav divi” ideja nav tikai Indijas īpašums. Budisma Mahājāna un īpaši Dzogčens izmanto sanskrita vārdu advaya ar līdzīgu nozīmi — nav atdalījuma starp skatītāju un skatāmo. Zen tradīcijā to māca caur koaniem un tiešu pieredzi: “Pirms apgaismības kalni ir kalni, pēc apgaismības kalni atkal ir kalni.” Taoisms redz Yin un Yang nevis kā pretpolus, bet kā viena veseluma dinamiku. Pat Sūfisms runā par ego šķīdināšanu un saplūšanu ar dievišķo, kas arī ir nedualitātes pieredze.
“Nav divi” vingrinājums ir mūsdienīga, praktiska forma šai senajai idejai. Tā būtība ir pārorientēt uztveri no “es pret pasauli” uz “es kā pasaules daļa un vienlaikus kā pati pasaule”. Praktiski tas notiek šādi:
Atrodi mierīgu vietu, kur vērot apkārtni.
Pamani, kā prāts automātiski piešķir nosaukumus lietām — “koks”, “krēsls”, “putns”.
Atcel vārdus un vienkārši jūti formu, krāsu, kustību.
Skaties plaši, uztverot visu redzes lauku vienlaicīgi.
Sajūti, ka tu un tas, ko redzi, notiek vienā telpā, vienā procesā.
Atkārto sev: “Nav divi.”
Regulāra šī vingrinājuma prakse rada ievērojamas pārmaiņas. Reakcijas kļūst mierīgākas, spriedums “pareizi/nepareizi” zaudē asumu. Identitāte kļūst elastīga, un tu vairs nejūties iesprostots vienā lomā vai uzskatā. Laika sajūta kļūst brīvāka — pagātne un nākotne saplūst tagadnē.
Var teikt, ka prāts pamazām pārstāj uzstāt uz sadalījumu, un atklājas tas, kas vienmēr ir bijis — vienots veselums. Dualitātes filtru noņemšana nenozīmē, ka atšķirības izzūd; tas nozīmē, ka tās tiek redzētas kā harmoniskas vienas dzīves krāsas, nevis kā šķelta pasaule.
Tāpēc “Nav divi” nav mācība, kurai jātic — tā ir pieredze, kuru vari pārbaudīt pats, bez starpniekiem. Un, ja to dari pietiekami bieži, pienāk brīdis, kad vairs nevar pateikt, kur beidzas “tu” un sākas “pārējā pasaule” — jo viss vienkārši ir.
Savākšanās punkts.
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Savākšanās punkta nobīde – dvēseles ceļš cauri programmām un realitātēm
Savākšanās punkts ir mūsu apziņas “atskaites koordināta” — vieta, no kuras mēs redzam pasauli. Kamēr tas nemainās, mēs uztveram dzīvi caur vienu un to pašu filtru, it kā skatītos vienu un to pašu filmu atkal un atkal.
Taču lielākā daļa no mums šo filmu pat nav izvēlējušies paši. Mēs esam kā sarežģīti roboti — pilni ar programmām, kas nāk no dzimtas, sabiedrības, izglītības, kultūras un visām vietām, kur dzīvēs esam bijuši. Šīs programmas nosaka, kā mēs reaģējam, ko uzskatām par iespējamu, ko atmetam pat nepamēģinot.
Tas nav slikti — bez šīm programmām mēs nespētu izdzīvot. Daudzas ikdienas lietas pat nav vērts tērēt apziņas enerģiju: tās notiek autopilotā, un tas ir labi. Taču tajā pašā laikā ir arī daļa, kas nav programma. Tā ir mūsu būtība, gars, dzirksts, kas spēj mainīt virzienu, izgudrot ko nebijušu, iziet ārpus ierastā.
Sistēmiskajos sakārtojumos tieši šī dzirksts reizēm tiek pamodināta. Kad savākšanās punkts nobīdās, mēs pēkšņi redzam realitāti no citas koordinātas. Vieta sistēmā, kas likās nemainīga, pēkšņi atklājas kā izvēle. Dzīves stāsts, kas līdz šim šķita lemts, pārvēršas par vienu no iespējamiem scenārijiem — un mēs redzam, ka ir arī citi.
Dažkārt šī nobīde jūtama kā dvēseles atmiņas atvēršanās. It kā kaut kas senāks par šo dzīvi atcerētos, kur ir brīvība un kur ir ieslodzījums. Varbūt tā ir cita inkarnācija, kur līdzīgs mezgls palika neatrisināts. Varbūt tā ir paralēlā realitāte, kur mēs jau esam izvēlējušies citu ceļu.
Kvantu fizikas valodā tas atgādina superpozīciju: līdz brīdim, kad pieņemam lēmumu, mēs pastāvam vairākās realitātēs vienlaicīgi. Savākšanās punkta nobīde ir brīdis, kad dvēsele saka: “Šajā realitātē es turpināšu.” Un visa sistēma sāk pielāgoties jaunajam virzienam.
Tad mēs pārstājam būt tikai programmu kopums. Programmas paliek — kā noderīgi rīki, kā fonā darbojošās funkcijas. Bet stūri rokās paņem tas, kas vienmēr bijis mūsos — radošā, brīvā, apzinātā būtība.
Un šajā brīdī notiek tas, ko no malas var saukt par brīnumu, bet no iekšpuses — par atgriešanos sevī. Jo patiesībā tas nav tikai skatījuma maiņa. Tā ir realitātes maiņa.
Kad sistēmiskie sakārtojumi satiekas ar kvantu domāšanu
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Kad sistēmiskie sakārtojumi satiekas ar kvantu domāšanu
Sistēmisko sakārtojumu lauks bieži tiek uztverts kā psiholoģijas teritorija. Taču, ja paskatāmies uz kvantu fizikas idejām, rodas sajūta, ka tās abas runā par līdzīgiem mehānismiem — tikai atšķirīgās valodās.
1. Informācijas lauks un kvantu sapīšanās
Kvantu fizikā ir parādība, ko sauc par sapīšanos (entanglement): divas daļiņas, kas reiz bijušas kontaktā, saglabā savstarpēju saistību neatkarīgi no attāluma vai laika.
Sistēmiskajā skatījumā tas ir kā dzimtas vai organizācijas dalībnieki — pat ja notikumi bijuši pirms paaudžu desmitiem, emocionālie un attiecību nospiedumi joprojām ietekmē tagadni.
Sakārtojuma pārstāvji, “pieslēdzoties” lomai, sāk atspoguļot šo neredzamo saikni — gluži kā kvantu daļiņas, kas “zina” viena par otras stāvokli.
2. Novērotāja efekts un sistēmiskā redzamība
Kvantu fizikā novērotāja efekts saka: mērījums ietekmē rezultātu — jebko, ko aplūkojam, mēs arī mainām.
Sistēmiskajos sakārtojumos līdzīgi: kad sistēmas neapzinātā struktūra kļūst redzama, tā sāk mainīties. Brīdis, kad ģimenes noslēpums tiek atklāts vai neatzīts dalībnieks tiek iekļauts, izmaina visu sistēmas “konfigurāciju”, pat ja mēs tikai skatāmies uz to, neko aktīvi “nedarot”.
3. Savākšanās punkta nobīde
Šis termins nāk vairāk no K. Kastanedas aprakstītās apziņas ģeometrijas, bet ideja labi saskan ar kvantu domāšanu: apziņai ir noteikts “atskaites punkts”, no kura tā uztver realitāti. Ja tas nobīdās, mainās arī visa uztveramā pasaule.
Sistēmiskajā darbā šī nobīde notiek, kad cilvēks piedzīvo jaunu skatījumu uz savu vietu sistēmā. Piemēram, no “es esmu vecāku upuris” uz “es esmu dzimtas turpinājums, kas saņem un dod tālāk”. Tā ir psiholoģiska, bet pēc būtības — arī “kvantu lēciens” uztverē.
4. Paralēlās pasaules un potenciālie scenāriji
Kvantu mehānikā eksistē daudzu pasauļu interpretācija: realitāte sadalās vairākos iespējamos scenārijos katru reizi, kad tiek pieņemts lēmums.
Sakārtojumos mēs bieži redzam vairākas iespējamās “nākotnes līnijas”: viena, kur cilvēks paliek vecajā sistēmiskajā dinamikā, un otra, kur viņš izvēlas jaunu rīcību. Kad sakārtojumā “izspēlē” šo jauno pozīciju, tā kļūst par reālu potenciālu — gluži kā izvēlēties citu “paralēlo pasauli”.
5. Nelineārs laiks un piekļuve pagātnei
Kvantu fizikā laiks nav obligāti lineārs — daži procesi var ietekmēt pagātni vai vismaz vienlaicīgi pastāvēt dažādos “tagadnēs”.
Sistēmiskajā laukā, kad pārstāvis sajūt frāzi vai emociju no notikuma pirms 50 gadiem, tas nav “atgriešanās laikā”, bet drīzāk — piekļuve informācijai, kas joprojām eksistē tagadnē. Dzimtas sistēma to nes sevī kā “aktīvu failu”, līdz tas tiek atpazīts un integrēts.
Kvantu fizika mums māca, ka realitāte nav tik stingra un atdalīta, kā šķiet. Sistēmiskie sakārtojumi to parāda dzīvajā: mēs visi esam savienoti, mūsu pagātne nav pazudusi, un apziņas skatpunkta maiņa var radīt pavisam citu nākotni.
Sievietes ēnu arhetipi: aizmirstās, apspiestās, vajadzīgās
29. jūl. 2025,
Nav komentāru
Sievietes ēnu arhetipi: aizmirstās, apspiestās, vajadzīgās1. Lilita – Mežonīgā, nepiepakļāvīgā
Bībeles un mitoloģijas tēls, ko daudzi pazīst kā "Ādama pirmo sievu", kas atteicās pakļauties. Viņa simbolizē seksualitāti bez vainas, gribu, neatkarību un iekšējo autoritāti.
Ēnas izpausmes: dusmas, pasīvā agresija, noraidījuma bailes
Integrēts aspekts: patstāvība, robežu apzināšanās, iekšēja suverenitāte
2. Medūza – ievainotā, dusmu nesēja
Medūza bieži attēlota kā briesmonis, bet viņas stāsts ir par ievainotu sievieti, kura, būdama upuris, pārtop par simbolisku aizsardzības mehānismu. Viņa iemieso sakrālas dusmas, seksuālu traumu, aizsardzību un vēlmi atriebt.
Ēnas izpausmes: aizvērtība, aizvainojums, vēsums, kontrole
Integrēts aspekts: spēks teikt “nē”, radošs dusmu pārvēršanas potenciāls
3. Ragana / Zintniece – zinātāja, kas tika apklusināta
Zintniece ir tā, kura redz neredzamo, kuras spēks nāk no intuīcijas, rituāliem, ķermeņa zināšanām. Sabiedrība viņu padarīja par draudu. Ragana ir sievietes instinktīvā daba, senā gudrība, dziedināšana, neatkarīga spēka avots.
Ēnas izpausmes: noslēgšanās, manipulācija, izolācija
Integrēts aspekts: savienojums ar dabu, cikliem, enerģiju, dziedināšanu
4. Tumšā Māte – nospiedošā vai neredzamā
Šī ēnu daļa izpaužas kā pārlieka upurēšanās, apsēstība ar kontroli pār bērniem, attiecībām vai dzīves ritmu. Tā ir Mātes enerģija, kas nav saņēmusi atbalstu — kļūst par ēnu sev un citiem.
Ēnas izpausmes: vainas uzspiešana, pārlieka pašaizliedzība, kontrole
Integrēts aspekts: veselīga robeža starp došanu un sevis saglabāšanu
5. Vilcene – vientuļā, brīvā, instinktīvā
Šī sieviete ir savvaļas, neesot nevienam parādā neko. Viņa necenšas būt "skaista", "ērta" vai "maiga". Tā ir instinktīvā būtne, kas izvēlas vientulību pār pakļaušanos.
Ēnas izpausmes: izolācija, cietsirdība, emocionāla nepieejamība
Integrēts aspekts: autentiskums, iekšējais kompass, savvaļas spēks
Arhetipi un sievišķība: kā mainās norma
29. jūl. 2025,
Nav komentāru
Viena no interesantākajām lietām man šķiet — vērot, kā mainās tas, ko sabiedrība uzskata par “normālu”. Frāzes kā “tā vienmēr bijis”, “sievietes daba ir tāda” vai “īstai sievietei jādara tas un tas” nav tikai virspusējas. Tās bieži atklāj dziļu nezināšanu par to, cik dinamisks, mainīgs un daudzslāņains ir sievietes tēls vēsturē.
Sievietes tēls nav monolīts — tas plūst, mainās, transformējas, atspoguļojot laikmeta ideoloģijas, bailes, ilgas un vēlmes.
Lai to ilustrētu, aplūkosim, kā sievišķības ideāls mainījies vēstures gaitā — un līdz ar to, kādus arhetipus un iekšējās daļas (subpersonības) sievietēm bijis atļauts vai aizliegts dzīvot.
Antīkā pasaule: māte, mīļākā, priesteriene
Senajā Grieķijā un Romā sievietes statuss bija pretrunīgs. Viņa varēja būt dzīvības devēja (Māte), dievu kalpone (Priesteriene) vai iedvesmotāja un pavedinātāja (Mīlētāja) — bet reti kad sabiedriskās varas līdzdalībniece.
Sabiedrība pielūdza Atēnu, bet tikai tad, ja viņa atteicās no mīlestības. Afrodites vilinājums tika godāts un vienlaikus baidīts. Zintnieciskās zināšanas tika noslēptas tempļos vai padarītas par mītu.
Arhetipi: Mīlētāja, Māte, Priesteriene
Apspiestā daļa: Zintniece — tā, kura redz neredzamo, lasa zvaigznes un asinīs.
Viduslaiki: svētā un ragana
Viduslaikos sievietes tēls sašķeļas: Jaunava Marija un Eva, Svētā un Ragana. Viena iemieso padevību un šķīstību, otra – nekontrolējamu, bīstamu spēku.
Zintniece, dziedniece, gudrā vecmāte kļūst par draudu — viņa tiek sadedzināta, padzīta, klusēta. Sievietes zināšanas tiek demonizētas.
Arhetipi: Māte, Kalpone
Apspiestā daļa: Ragana — arhetips, kas simbolizē instinktu, intuīciju un savienojumu ar dabu
Ēna: Zināšanas kļūst par noziegumu. Klusums – par izdzīvošanas stratēģiju.
Renesanse un baroks: skaistuma mīts
Renesanses laikmetā sieviete kļūst par gleznu, dzejoli, mūzu. Viņa tiek idealizēta, bet pasīvi novērota. Viņas jūtīgums tiek pielūgts, bet zināšanas joprojām paliek aiz kadra.
Tās, kuras sapņo, pēta vai runā “par daudz”, tiek apsauktas, nosodītas vai vienkārši ignorētas. Ragana dzīvo klusumā – izdzīvo tikai simbolos un folklorā.
Arhetipi: Mīlētāja, Skaistule
Apspiestā daļa: Zintniece — vēl aizvien apklusināta, bet sāk atgriezties caur mākslu un mitiem
19. gadsimts un viktoriānisms: eņģelis mājās
Sieviete kļūst par ideālu sievu, māti, morāles sargātāju. “Eņģelis mājās” — klusa, tīra, pieklājīga. Viņas vērtība ir viņas spējā ziedoties.
Raganai šeit nav vietas. Intuīcija, seksuāla vēlme, nepakļāvība — tās kļūst par slimībām, “histērijām”. Dakteri un ārsti sāk aizvietot zintnieces, un sievietes vairs nedrīkst būt pašas savas dziednieces.
Arhetipi: Māte, Kalpone
Apspiestā daļa: Ragana — tagad oficiāli “ārpus likuma”
Ēna: Neizdzīvotā sievišķā vara izpaužas slimībās, trauksmē, “dīvainībā”
20. gadsimts: cīņa par balsi un balsstiesībām
Sievietes sāk pieprasīt vietu — balsi, telpu, savu gribu. Parādās Karalienes arhetips — tā, kura ne tikai vada sevi, bet arī sabiedrību.
Un no ēnas atgriežas Ragana — vairs ne kā tumsa, bet kā dziedinātāja, viedā, intuitīvā būtne.
Arhetipi: Karaliene, Cīnītāja, Zintniece
Sasniegums: Sievietes sāk rakstīt pašas savu stāstu
Mūsdienas: daudzbalsība
Šodien sieviete var būt viss reizē: mīlētāja, māte, uzņēmēja, vientuļā vilcene, zintniece, draudzene, vadītāja. Bet šī brīvība nenozīmē vienkāršību — tā rada arī spiedienu un iekšējo haosu.
Zintniece atkal kļūst redzama: caur jogu, astroloģiju, garīgo psiholoģiju, zālītēm, apzinātību. Taču viņa bieži sastopas ar skepsi — vēl joprojām viņai jācīnās par tiesībām pastāvēt.
Mūsdienu uzdevums: Neizvēlēties vienu lomu, bet dzīvot visās daļās vienlaikus.
Būt sev pašai — nevis eņģelim, ne raganai, bet visam, kas pa vidu, virs un zem.
Kopsavilkums
Sievietes spēks ir ciklisks, daudzbalsīgs un sens kā pati pasaule.
Viņā mājo gan Mīlētāja, gan Māte, gan Kalpone, gan Karaliene, gan Ragana. Kad kādu no tām viņai aizliedz, pasaule kļūst trūcīgāka.
Kad viņa tās atkal apvieno — tā ir dziedināšana.
Vīrišķības vēsture un iekšējie arhetipi: no antīkajiem varoņiem līdz integrētajam cilvēkam
29. jūl. 2025,
Nav komentāru
Pasaule mainās — un mainās arī tas, ko nozīmē būt vīrietim. Taču šīs izmaiņas nenotiek tikai ārējā realitātē. Tās atbalsojas mūsos pašos — mūsu iekšējās daļās, lomasajūtās, zemapziņā. Kā teiktu Jungs, arhetipi mostas, saduras un slēpjas atkarībā no laikmeta.
Aplūkosim šo attīstību vēsturiskajā griezumā, sasaistot sabiedrības ideālus ar iekšējo arhetipu dinamiku.
🏛️ Antīkā pasaule – līdzsvars un daudzveidība
Dominējošie arhetipi: Karotājs, Mīlētājs, Karalis
Statuss: Līdzsvaroti, redzami
Grieķu un romiešu sabiedrībā vīrišķība nozīmēja spēju cīnīties (Karotājs), pārvaldīt un kalpot sabiedrībai (Karalis), kā arī būt jūtīgam, draudzīgam un poētiskam (Mīlētājs). Ahillejs un Odisejs raud bez kauna.
Subpersonības atļautas un integrētas — cilvēks var būt gan varonis, gan jūtīgs dzejnieks.
🔹 Tā laika vēsts: Emocijas nav pretrunā ar spēku.
🛡️ Viduslaiki – sadalītas lomas
Dominējošie arhetipi: Karotājs (bruņinieks), Mags (mūks)
Statuss: Sadalīti, bet funkcionējoši
Bruņinieks kalpo ideāliem, mīl cēli un cieš, bet nedrīkst pārāk izpaust savu vājumu. Mūks atsakās no kaislībām un dzīvo pārdomās (Mags).
Karalis vairs nav ikkatra cilvēka iekšējā daļa — vara tiek projicēta uz ārējiem valdniekiem. Mīlētājs tiek idealizēts, bet reti īsti dzīvo vīrieša iekšējā pasaulē.
🔹 Tā laika vēsts: Daļas dzīvo šķirti, katra savā klosterī vai kaujas laukā.
🎭 Renesanse – cilvēka atdzimšana
Dominējošie arhetipi: Mīlētājs, Mags, Karalis
Statuss: Atkal savienoti
Par ideālu kļūst universālais cilvēks: gan kareivis, gan dzejnieks, gan zinātnieks. Emocijas ir bagātības pazīme, nevis vājums. Vīrietis var raudāt operā vai rakstīt mīlestības sonetu.
🔹 Tā laika vēsts: Būt cilvēcīgam ir augstākā māksla.
🎩 Viktoriānisms – lūzuma punkts
Dominējošie arhetipi: Karotājs, Karalis
Apspiestie: Mīlētājs, Mags
Vīrietis kļūst par “stabilitātes mašīnu” — strādā, kontrolē emocijas, nerunā par jūtām.
Mīlētājs tiek izstumts kā nevīrišķīgs, Mags – kā nepraktisks. Subpersonības tiek bloķētas, to enerģija pārveidojas par ēnu – neapzinātām, nomācošām reakcijām: pasīvā agresija, depresija, uzpūsta vara.
🔹 Tā laika vēsts: Vīrietis nedrīkst būt jūtīgs. Viņam jābūt lietderīgam.
☮️ Kontrkultūra – dumpis pret tēvu
Dominējošie arhetipi: Mīlētājs, Mags
Atmoda: Iekšējā revolūcija
Hipiju laikmetā vīrietis sāk atgūt pieeju savam emocionālajam un intuitīvajam es. Feminisms, terapija, introspekcija – tas viss palīdz atmodināt iepriekš apspiestās daļas.
🔹 Tā laika vēsts: Mēs neesam mašīnas. Mēs esam dzīvas būtnes.
🌱 Mūsdienas – integrācija vai spriedze?
Izaicinājums: Harmonizēt visus četrus galvenos arhetipus
Konflikts: Starp veco “cietās virslūpas” ideālu un emocionālo atvērtību
Sabiedrība piedāvā arvien elastīgākas vīrišķības versijas: tēvs, partneris, sabiedrotais. Taču vecās programmas vēl spēcīgas – daudzi vīrieši joprojām jūtas iesprostoti starp pienākumu “būt stipriem” un vēlmi būt redzētiem un pieņemtajiem arī vājuma brīžos.
🔹 Šodienas uzdevums: Nevis izvēlēties vienu daļu, bet veidot iekšēju padomi. Atļaut Karalim vadīt, Karotājam rīkoties, Magam saprast, Mīlētājam just.
📌 Kopsavilkums
Junga skatījumā vīrieša briedums ir nevis viena noteikta tēla īstenošana, bet visu savu daļu apzināšanās un vadīšana. Vīrišķība nav viena maska. Tā ir iekšējs dialogs, kurā dažādas balsis meklē līdzsvaru.
Tāpēc jautājums nav: “Vai īsts vīrietis drīkst raudāt?”
Jautājums ir: “Vai viņš dzird savu Mīlētāju, vai ļauj Magam klusumā runāt, vai atrod Karali sevī, kas ļauj visiem būt redzamiem?”
Paplašinājums
30. jūn. 2025,
Nav komentāru
Uztveres paplašināšana: ceļi uz realitāti, kas ir aiz redzamā
Ikdienas uztvere ir kā loga stikls — caurspīdīgs, bet aizsmērēts. Mēs redzam tikai šauru daļu no tā, kas eksistē — un dzirde, redze un domas darbojas kā filtri, nevis vārti. Ir dažādi ceļi, kā cilvēks mēģina "notīrīt stiklu", lai pieredzētu realitāti plašāk un tiešāk.
Psihodēliskie līdzekļi, piemēram, DMT, LSD vai sēnes, bieži izjauc normālās uztveres robežas un rada sajūtu, ka mēs tieši saskaramies ar Visuma struktūru vai savas apziņas dziļāko slāni. Tās nav vienkāršas halucinācijas — daudzi pētnieki tās uzskata par alternatīvām uztveres konfigurācijām.
Meditācija, īpaši dziļas prakses kā Vipassana vai Dzogčens, ļauj pakāpeniski samazināt prāta troksni un redzēt notiekošo tieši tā, kā tas ir. Tiek pieredzēti mirkļi bez “es” izjūtas, kur apziņa vienkārši uztver, bez tulkošanas.
Sensorā deprievācija, piemēram, flotācijas kamerās, noņem ārējos stimulus, ļaujot prātam sākt veidot savas struktūras vai atklāt iekšējo telpu, kas citādi paliek slēpta. Ļoti līdzīga iedarbība iespējama ar noteiktām elpošanas tehnikām.
Apzinātā sapņošana atver vēl vienu pieeju — Tu vari ieiet realitātē, kas funkcionē pēc citām likumsakarībām, bet kur Tu joprojām esi klātesošs. Šī metode ļauj praktiski trenēt uztveres elastību un robežu izjūtu.
Un tad ir šamanisms — sens un daudzdimensionāls ceļš, kur uztveres paplašināšana nav izņēmums, bet pati būtība. Šamanis dodas “ceļojumā” — parasti ar skaņas (bungu, dūmu) un augu (piemēram, Ayahuasca, peyote) palīdzību — lai ieietu realitātes slāņos, kur dzīvo gari, senči, simboli, kolektīvā apziņa.
Šamaniskajā skatījumā cilvēks nav atdalīts no pasaules — viņš ir daļa no dzīvas, sarunājošas Visuma sistēmas. Redze un dzirde ir tikai sākums — īstie signāli nāk caur intuīciju, simboliem, sapņiem. Ārējie fenomeni saplūst ar iekšējiem, un pasaule sāk “runāt”.
Mūsdienu neirozinātne atzīst: šamaniskie stāvokļi (trance, ekstāze) maina smadzeņu viļņu darbību un atver jaunas savienojumu kombinācijas. Tajos iespējama pieeja informācijai, kas normāli paliek neapzināta.
Šamanis ne tikai meklē – viņš pārdzīvo. Tas ir ķermeniskais, emocionālais, enerģētiskais ceļš. Tas var būt biedējošs, bet arī ārkārtīgi dziedinošs, jo ļauj sastapties ar saviem ēnas aspektiem un resursiem.
Visas šīs metodes atšķiras, bet tām ir viens mērķis: atvērt cilvēka uztveri uz plašāku realitātes spektru, nekā to piedāvā piecu maņu standarts. Tajā brīdī mēs pārstājam būt tikai novērotāji — mēs kļūstam par daļu no plūsmas.
Un, iespējams, uztveres paplašināšana nav tikai zinātkāre. Tā ir atgriešanās — pie sajūtas, ka pasaule ir dzīva, neredzamā ir īsta, un Tu pats esi vairāk nekā smadzenes ķermenī.
Stihijas
30. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kurā stihijā Tu šobrīd dzīvo?
Ieklausies sevī, un Tu sajutīsi – Tavs iekšējais klimats mainās, tāpat kā gadalaiki dabā. Kādu dienu mūsos valda uguns, citkārt – klusē ūdens vai zeme tur vietā.
Par stihijām Cilvēka saikni ar stihijām – jeb dabas elementiem – pazīst daudzas tradīcijas.
Ajūrvēdā runā par došām – Vata, Pitta, Kapha.
Ķīniešu pieci elementi: Uguns, Ūdens, Koks, Metāls, Zeme.
Rietumu ezoterikā un arī daļā tautas pasaules: Zeme, Gaiss, Uguns, Ūdens un Ēters.
Šeit izmantosim tieši šo piecu klasisko stihiju modeli – kā dzīvu spoguli, kas palīdz ieraudzīt, kas šobrīd valda Tavā iekšējā pasaulē.
Mini TESTS: Kura stihija Tev šobrīd dominē?Atbildi uz katru jautājumu ar A / B / C / D / E – to burtu, kas vislabāk apraksta Tavu sajūtu. Saskaiti, kurš burts dominē.
Zemāk – rezultāti.
1. Tavs noskaņojums pēdējās dienās:
A – Mierīgs, bet smagnējs.
B – Nemierīgs, daudz domāju.
C – Enerģisks, viegli sakaitinos.
D – Jūtīgs, svārstīgs.
E – Atsvešināts, sapņains.
2. Tavs ķermenis šobrīd alkst:
A – Atpūtu, miegu, pieskārienu.
B – Vēdināšanu, sarunas, svaigumu.
C – Kustību, pārmaiņu.
D – Siltumu, maigumu, sapratni.
E – Klusumu, telpu sev.
3. Tavs ierastais veids, kā reaģē uz stresu:
A – Atkāpjos, kļūstu smags.
B – Prāts skrien, grūti koncentrēties.
C – Uzsprāgstu, gribu kontrolēt.
D – Emocijas pārņem, palieku sevī.
E – Atvienojos, sajūta kā “ārpus”.
4. Kur jūties vislabāk?
A – Mājās, pie dabas, savā vietā.
B – Cilvēkos, domās, ceļā.
C – Rīcībā, izaicinājumos.
D – Pie ūdens, mūzikā, izjūtās.
E – Vienatnē, klusumā, skatoties debesīs.
5. Ko Tu šobrīd visvairāk meklē?
A – Drošību, stabilitāti.
B – Jaunu virzienu, skaidrību.
C – Spēku, kustību uz priekšu.
D – Emocionālu tuvumu, mieru.
E – Jēgu, atbildes, augstāku perspektīvu.
Rezultāti: Tava dominējošā stihijaA.
ZEME
ZEMETu šobrīd dzīvo Zemes stihijā.
Tavs iekšējais stāvoklis ir vērsts uz stabilitāti, piederību, saknēm. Iespējams, jūties smagāks nekā parasti – vairāk saistīts ar ķermeni, fiziskām vajadzībām un robežām. Tev ir svarīgi just pamatu zem kājām, un pat domas griežas ap konkrēto: mājas, darbs, ikdiena, drošība.
Tu vari būt mierīgs, kluss, ar noslieci uz iekšēju klusumu vai atsvešināšanos no "pārāk aktīvas" pasaules. Iespējams, vēlies vienkāršību – un jūties piesātināts ar pārmērīgu informāciju vai ārējo troksni.
Šī stihija rada iekšēju spēku, bet reizēm arī stagnāciju vai noslēgšanos.
B
GAISS
GAISSTevi vada Gaisa stihija.
Tavs iekšējais lauks ir kustīgs, mainīgs, intelektuāli aktīvs. Tu esi domās – idejās, jautājumos, plānos. Var būt sajūta, ka viss lido apkārt, bet grūti notvert skaidru fokusu.
Garastāvokļi var mainīties, uzmanība pārlēkt no tēmas uz tēmu. Tu alksti komunikācijas, saiknes, jēgas. Iespējams, iekšēji jūties “nepietiekams” vai pārlieku prātā, ar mazāku sazemējumu.
Gaiss ienes vieglumu un izpratni, bet, kad tā ir par daudz – domas kļūst par putekļiem, nevis ceļu.
C
UGUNS
UGUNSTavā sistēmā dominē Uguns.
Tu jūties enerģisks, virzīts, gatavs cīnīties vai mainīt. Tavs iekšējais klimats ir aktīvs, spēcīgs, bet var būt arī saspringts. Emocijas nāk strauji – īpaši dusmas, neapmierinātība vai vēlme rīkoties.
Tu ilgojies pēc skaidrības, spējas paust sevi, sasniegt rezultātu. Šī stihija ienes drosmi, pašvērtību un motivāciju, bet var arī dedzināt – gan sevi, gan citus.
Dažkārt tā izpaužas kā vēlme visu paātrināt vai “nededzināma” spriedze iekšpusē. Tu esi dzīvs, bet uzmanīgs.
D
ŪDENS
ŪDENSTava šībrīža stihija ir Ūdens.
Tava pasaule šobrīd ir sajūtu un jūtu plūsma. Emocijas var būt klātesošas – dziļas, nevienkāršas, iespējams, nevārdojamas. Tev ir augsta jutība pret vidi, citu cilvēku noskaņojumiem un iekšējiem viļņiem.
Tu vari justies gan dziedinošs, gan ievainots. Ūdens plūst visapkārt – tas nevar tikt savaldīts, tikai piedzīvots. Iespējama vēlme būt tuvībā, bet arī noslēgties savā iekšējā telpā.
Tu jūti, ko citi nepamana. Reizēm – līdz pārsātinājumam.
E
ĒTERS / GARS
ĒTERS / GARSTevī šobrīd dominē Ēters.
Šī ir vissmalkākā stihija – klusuma un telpas elements. Tu, iespējams, jūties kā novērotājs no malas, mazāk iesaistīts notikumos, vairāk iegrimis iekšējā pasaulē.
Tava domāšana var būt simboliska, klusa, vērojoša. Tu meklē nevis atbildes uz jautājumiem, bet jēgu visam kopumā. Realitāte var šķist pārāk blīva vai bezformas.
Ētera stāvoklī cilvēks izjūt telpu starp domām, sajūtām – un reizēm arī starp sevi un pasauli. Tas var būt pacilājošs vai arī vientuļš. Bet vienmēr – dziļš.
Gribi uzzināt vairāk un padarboties ar stihiju līdzsvarošanu- raksti komentārā- un uztaisīšu sistēmisko sakartojumu pasākumu darbam ar savām stihijām.
Realitāte
30. jūn. 2025,
Nav komentāru
Ir eksperiments, kas apšauba mūsu priekšstatu par objektīvu realitāti – dubultās spraugas eksperiments. Tajā daļiņa uzvedas kā vilnis, kad to neviens nevēro – tā nav vienā vietā, tā ir iespēja. Bet brīdī, kad to novēro, vilnis sabrūk, un daļiņa iegūst konkrētu formu. No fizikas viedokļa – novērotājs maina notikumu gaitu. Smalkākajā pasaules struktūrā neviens notikums nav “gatavs” pirms tiek pievērsta uzmanība. Apziņa un novērojums ir daļa no vienādojuma. Bet ja tā, vai tas neattiecas arī uz mūsu augstākiem jēdzieniem? Mēs meklējam jēgu, un kad nespējam izskaidrot kādu notikumu, mēs piešķiram tam nozīmi – vai pat dievu. Visās civilizācijās ir parādījušies dievi, kas atbild uz tā brīža cilvēku vajadzībām – lietus dievs, kara dievs, auglības dieviete. Tie parādījās tur, kur bija jautājumi, uz kuriem cilvēks vēl nevarēja atbildēt. Varbūt nevis “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla”, bet cilvēks radīja Dievu pēc savas vajadzības. Un varbūt šī radīšana turpinās joprojām. Ne kā izgudrojums, bet kā kvantu potenciāla sabrukšana – kur uzmanība, tur forma. Apziņa piešķir struktūru ne tikai subatomārām daļiņām, bet arī idejām. Jo vairāk cilvēki tic kādai idejai, jo “reālāka” tā kļūst – ne tikai sabiedrībā, bet varbūt arī enerģētiski vai strukturāli. Šamaniskās tradīcijas to darīja intuitīvi – viņi sazinājās ar gariem, dzīvnieku spēkiem, vides simboliem. Tie bija realitātes aspekti, kam tika pievērsta uzmanība tik intensīvi, ka tie sāka “darboties”. Katrs rituāls, katrs skaņas ritms, katra maska – tas viss bija veids, kā formēt pieredzi, nevis tikai to tulkot. Arī mīti un arhetipi darbojas līdzīgi – tie nav tikai stāsti, bet modeļi, pēc kuriem cilvēki veido savu iekšējo pasauli. Un iekšējā pasaule, kā zinām, atspoguļojas ārējā. Vai dievs ir reāls? Varbūt jautājums nav par to, vai viņš eksistē, bet kurā apziņas līmenī viņš eksistē. Mēs neesam tikai pasīvi novērotāji šajā spēlē – mēs piedalāmies realitātes veidošanā. Gan fiziski, gan idejiski. Un varbūt viss svētais, viss neredzamais, viss “augstākais” ir cieši saistīts ar to, ko mēs uztveram, kam ticam, un ko meklējam.
Materials
30. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kvantu fizika mainīja mūsu priekšstatu par to, kas ir "materiāls". Mēs neesam veidoti no cietām daļiņām, kā agrāk domāja. Elektrons nav fiksēts punkts telpā – tas eksistē kā iespējamība, vilnis, līdz brīdim, kad tiek novērots. Līdz tam tas ir mākonis – potenciāls būt kaut kur, bet vēl ne tur. Tātad arī tu – tavs ķermenis, tava būtība – kvantu līmenī neesi tikai “masa”. Tu esi vibrācija, informācija, enerģija, kas kustas un mijiedarbojas ar visu pārējo. Mēs pieredzam sevi kā cietu formu tikai tāpēc, ka mūsu maņas tā darbojas. Bet mikrolīmenī viss ir kustībā – viss rezonē. Tieši tāpēc meditācija, skaņa, elpošana un doma nav tikai “psiholoģiski instrumenti”, bet reāli ietekmē tavus viļņus. Kad tu ieelpo mierīgi un apzināti, tu burtiski maini savu elektromagnētisko lauku. Kad tu koncentrē uzmanību uz pateicību vai mieru, tu sūti signālu savām šūnām un pat telpai ap sevi. Tas nav tikai sajūtu jautājums – tas ir fizikāls process. Un kad tu jūti, ka kaut kas “vibrē nepareizi” – telpa, cilvēks, doma – tā bieži ir reāla nesakritība starp tavu frekvenci un otra struktūru. Tieši tāpēc tu dažus cilvēkus vari sajust kā "smagus" vai "iztukšojošus", un citus – kā pacilājošus. Tas nav mistika. Tā ir rezonanse. Divi objekti ar līdzīgām frekvencēm pastiprina viens otru. Tie, kas disonē, rada spriedzi. Apziņa ir kā skaņojums – un tu pats izvēlies, ar ko esi saskaņots. Mēs katru brīdi ietekmējam viens otru ar to, ko domājam, jūtam un raidām. Un mūsu ķermeņi to visu uztver – ne tikai ar ausīm vai acīm, bet arī ar sirdi, ar nervu sistēmu, ar lauku, ko radām. Tu esi lauks, nevis forma. Un, kad to saproti, tu sāc atbildīgāk izvēlēties, ar ko esi saskaņā – un no kā jāatskaņojas.
Pasaule kā fraktālis
30. jūn. 2025,
Nav komentāru
Vai esi kādreiz ievērojis, cik bieži daba atkārto vienas un tās pašas formas dažādos mērogos? Koka zari atgādina pašu koku, upes atzarojumi līdzinās galvenajai upei, un pat mūsu plaušas izskatās kā sazarots koks. Šo parādību sauc par fraktāļiem – sarežģītām formām, kuras atkārtojas dažādos līmeņos. Fraktālis ir kā modelis, kas pats sevi kopē, neatkarīgi no mēroga.
Daba ir pilna ar šiem atkārtojošajiem rakstiem – sniegpārslas, kāpostgalvas, gliemežvāki un pat mākoņu malas. Zinātnieki uzskata, ka fraktāļi palīdz dabai būt efektīvai – piemēram, fraktāla struktūra plaušās ļauj ātri apmainīt gāzes lielā virsmā ļoti mazā telpā. Arī mūsu smadzenēs neironu savienojumi ir fraktāli, kas varētu būt saistīts ar informācijas pārraides efektivitāti.
Fraktāļi nav tikai vizuāli skaisti – tie ļauj mums izprast pasaules uzbūvi dziļāk. Matemātikā tos apraksta ar vienkāršiem, atkārtojošiem algoritmiem, bet rezultāts ir pārsteidzoši sarežģīts. Tieši tāpat kā dzīve – vienkārši likumi, kas rada neparedzamu daudzveidību.
Arī sabiedrība un cilvēku uzvedība dažkārt izpaužas fraktāli – nelieli modeļi atkārtojas lielākās sistēmās. Piemēram, mazas grupas konflikti var atkārtoties valsts līmenī. Līdzīgi arī mūsu domas un emocijas bieži vien atkārtojas kādā ierastā “rakstā”, ko varam apzināties un mainīt.
Skatoties uz pasauli kā fraktāli, mēs varam iemācīties redzēt līdzības tur, kur agrāk redzējām tikai haosu. Tas palīdz attīstīt holistisku domāšanu – redzēt kopainu un detaļas vienlaikus. Tā ir arī atgādne, ka mēs katrs esam kā maza daļa no lielāka raksta. Mūsu darbības atspoguļojas plašākā sistēmā, gluži kā fraktālī.
Pasaule kā fraktālis iedvesmo – tā ir ne tikai skaistuma, bet arī harmonijas un saikņu metafora. Tā māca, ka viss ir saistīts, un ka pat vissīkākās lietas var saturēt sevī Visuma struktūru.
Subpersonas.
30. jūn. 2025,
Nav komentāru
Katram no mums ir vairākas iekšējās daļas jeb subpersonas. Tas nav traucējums – tā ir norma. Mūsos runā iekšējais kritiķis, pielāgotājs, kontrolieris, bērns, glābējs, sapņotājs, bailīgais, dumpinieks, un vēl desmitiem citu. Katra no tām veidojusies, lai mūs pasargātu, palīdzētu vai noturētu kontaktā ar vidi.
Problēmas rodas tad, kad kāda no tām sāk dominēt pārējās vai kad esam pilnīgā nesapratnē, kura šobrīd vada mūsu uzvedību. Ja pie stūres sēž bailes, tu sāc izvairīties. Ja kontroli pārņem kritiķis, tu sevi paralizē ar pašpārmetumiem. Ja domā, ka esi tikai viena no šīm balsīm, tu pazaudē elastību.
Sistēmiskajā darbā ar subpersonām mērķis nav kādu izslēgt. Tieši pretēji – mēs aicinām visas daļas “kārtoties ap galdu”. Galvenais – neatrasties kara stāvoklī ar nevienu no tām. Arī vistraucējošākā daļa kādreiz ir centusies palīdzēt. Pat sarkasms, noslēgtība vai destrukcija ir bijis risinājums, nevis problēma.
Nav svarīgi, lai visas daļas justos vienādi. Svarīgi – lai būtu dialogs. Sistēmiskā pieeja saka: "visas balsis ir pelnījušas būt sadzirdētas." Tikai tad iespējama iekšēja vienošanās. Tad kļūst iespējams pieņemt lēmumus nevis haotiski vai impulsīvi, bet pārdomāti – uzticot vadību tai daļai, kura šobrīd ir vispiemērotākā.
Tu sāc vadīt no centra, nevis kā upuris savām emocijām. Un te ļoti palīdz humors. Nevajag mēģināt būt pareizam un garīgi sterīlam. Tu drīksti pajokot par to, kā tavs iekšējais perfekcionists panikā taisa listi par to, kā būt mierīgam. Tu drīksti smieties par to, kā iekšējais bērns paslepus sabotē sapulces ar klusām fantāzijām par bēgšanu uz laukiem.
Humors ļauj izbeigt karu ar sevi. Tas neizsmej, bet atbrīvo. Kad iekšējais dialogs nav balstīts uz noraidījumu, bet uz zinātkāri, tu vari sākt dzīvot nevis kā viens "es", bet kā vesels cilvēks ar plašu iekšējo komandu. Un vadīt šo komandu bez vardarbības.
Būt sev nozīmē nevis atrast vienīgo pareizo daļu, bet zināt, kurš šobrīd runā – un vai viņam tiešām būtu jāvada. Visi iekšējie tēli drīkst būt klātesoši. Galvenais – lai tu kā centrs neesi viņiem pakļauts, bet sadarbojies.
Tā rodas iekšēja brīvība. Tā sākas patiesums. Un tas iespējams tikai tad, kad miera sarunas ar sevi kļūst par ikdienas daļu.
Thich Nhat Hanh: Mēs esam saistīti ar visu
18. jūn. 2025,
Nav komentāru
“Mēs esam saistīti ar visu, kas ir ap mums. Nav atdalītības.” Šie vārdi, ko izteicis zen skolotājs Thich Nhat Hanh, atver durvis uz dzīves redzējumu, kas dziļi sakņojas arī sistēmiskajās praksēs un šamaniskajā pasaules izjūtā. Tajos nav tikai poētikas – tie satur dziļu atgādinājumu par to, kas mūs vieno: cilvēku, zemi, senčus, rīcību un atbildību.
Sistēmiskajā skatījumā cilvēks nekad nav tikai “es”, bet vienlaikus “mēs” – daļa no plašākas struktūras, kurā katrs indivīds ir savīts ar ģimenes, dzimtas un kolektīvās pieredzes pavedieniem. Arī šamanisms māca, ka dzīve nav lineāra, bet cikliska un sazarota – tajā viss ir dzīvs, saistīts un ietekmējošs. Gan sakārtojumu telpā, gan rituālā šī saikne kļūst sajūtama: kad viens cilvēks satiek patiesību, visa sistēma kustas.
Thich Nhat Hanh piemērs ar papīru, kas sevī satur koku, sauli, lietu un cilvēka roku darbu, atgādina, ka nekas nepastāv atsevišķi. Tāpat arī cilvēka pieredze nav tikai viņa paša – tā nes sevī senču balsis, nedzimušo dvēseļu klātbūtni un nākotnes iespējas. Sistēmiskajā laukā mēs redzam, kā neatrisināti pagātnes notikumi turpina dzīvot tagadnē, un kā dziedināšana var izplatīties pāri paaudzēm.
Rituāli, ko izmanto šamaniskajās praksēs, palīdz aktivizēt šo dzīvo lauku – tas pats notiek arī sakārtojumos, kur klusums, pozīcija vai pateikts teikums var atvērt sen aizmirstu saikni. Dziedināšana šeit nav tikai terapija, bet atgriešanās dabiskajā plūsmā, kur katrs atrod savu vietu, savu atbildību un savu cieņu pret to, kas bijis.
Sistēmiskajā telpā mēs redzam, ka piedošana nav obligāta, bet atzīšana ir nepieciešama. Tāpat šamaniskajā ceļojumā – patiesība netiek izdomāta, tā tiek atrasta. Kad cilvēks ierauga un atzīst to, kas sen klusējis, viņš kļūst par kanālu, caur kuru sistēma var atjaunoties.
Šī vienotības pieredze nav konceptuāla – tā ir sajūta, kas ienāk caur ķermeni, telpu un attiecību kustību. To nav iespējams pilnībā izskaidrot, bet to var izdzīvot: stāvot dzimtas rindā, sastopot vecvecāku likteni vai sajūtot, kā garš elpas vilciens savienojas ar zemi zem kājām.
Thich Nhat Hanh aicina mūs nevis ticēt, bet piedzīvot. Un arī sistēmiskās prakses to prasa – klātbūtni, drosmi paskatīties dziļāk un gatavību ļaut lietām atgriezties savās vietās. Tikai tad sāk plūst tas, kas dabiski vēlas plūst – dzīvība, mīlestība un līdzsvars.
Šī saikne, kas vieno redzamo un neredzamo, nav jārada – tā jau ir. Mēs vienkārši atceramies, ka piederam tai. Un katrs solis, ko speram šajā atcerēšanās ceļā, ienes mieru ne tikai sev, bet arī tiem, kas nākuši pirms un tiem, kas vēl tikai nāks.
Par bungām.
12. jūn. 2025,
Nav komentāru
Nesen iegādājos sev šamaņu bungas. Lai gan neatbalstu teicienu "uzticies zinātnei" tomēr izmantojot jaunās tehnoloģijas apskatīju ko par bungošanu saka zinātniskie pētijumi. Sanāca gari- bet varbūt kāds ieinteresēts arī palasīt
Ritmiskas bungu skaņas un to ietekme uz smadzeņu viļņiem
Ievads
Daudzās tradicionālajās kultūrās ritmiska bungošana – īpaši šamaniskas bungas ar vienmērīgu, monotonu ritmu – tiek izmantota, lai ievestu cilvēku transā jeb mainītā apziņas stāvoklī. Mūsdienu neirozinātne un psiholoģija ir pievērsušās jautājumam, kā šādi ritmiski skaņu stimuli ietekmē smadzeņu viļņu aktivitāti, īpaši lēnos teta viļņus (4–8 Hz), kas saistīti ar dziļas relaksācijas un transveida stāvokļiem. Zinātniskie pētījumi arvien vairāk apstiprina sakarību starp vienmērīgu bungu ritmu un izmaiņām smadzeņu darbībā, kas līdzinās meditācijai vai hipnozei
. Šajā apskatā vienkāršā, bet zinātniski pamatotā valodā apkopoti galvenie atklājumi par šamanisko bungu ritmu ietekmi uz smadzeņu viļņiem un to saistību ar izmainītās apziņas stāvokļiem.
Teta viļņi un mainītās apziņas stāvokļi
Teta viļņi (aptuveni 4–8 cikli sekundē) ir lēnas smadzeņu elektriskās aktivitātes svārstības, kas parasti pastiprinās, kad cilvēks atrodas dziļi relaksētā, iekšup vērstā stāvoklī – piemēram, sapņojot nomodā vai meditējot
. Šie viļņi parādās arī agrīnā miega (miega stadijā pirms dziļā miega) un bieži vien transa vai hipnotiskos stāvokļos. Pētījumi rāda, ka, cilvēkam ieejot meditācijā, pieaug teta un arī alfa viļņu amplitūda, savukārt straujākie beta viļņi (saistīti ar aktīvu domāšanu un ārēju uzmanību) samazinās
. Citiem vārdiem sakot, meditācija un līdzīgas prakses pārslēdz smadzeņu darbību uz mierīgākiem ritmiem – dominē alfa/teta frekvences, kas saistītas ar iekšēju fokusu un mentālu miera stāvokli
. Tāpat dažādi transa stāvokļi (piemēram, ceremoniju laikā vai reliģiskās ekstāzēs) daudzos gadījumos tiek raksturoti ar pastiprinātu teta un alfa viļņu aktivitāti EEG mērījumos
. Teta viļņus nereti saista ar spilgtiem iekšējiem tēliem, sapņainām vīzijām un atrautību no ārējās vides, kas raksturīgi dziļam transam vai vizionārām pieredzēm.
Smadzeņu viļņu sinhronizācija ar ritmisku skaņu
Zinātnieki ir atklājuši, ka smadzeņu viļņi spēj pieskaņoties ārējiem ritmiskiem stimuliem, fenomenu dēvē par auditoro “dzenošo” stimulāciju jeb auditoro sinhronizāciju. Jau 20. gadsimta 60. gados psihologs Endrū Nehers (Andrew Neher) eksperimentāli pierādīja, ka vienmērīgi skaņas puksti (piemēram, metronoma klikšķi vai bungu sitieni) var “iedzīt” smadzeņu EEG ritmus noteiktā frekvencē, līdzīgi kā mirgojoša gaisma var izraisīt smadzeņu viļņu pieskaņošanos (līdzīgi alfa viļņu frekvencei)
. Nehera klasiskajos pētījumos (1961, 1962) tika novērots, ka šamaniskajos rituālos izmantoto bungu ritmu frekvence bieži vien iekrīt 4–7 Hz diapazonā, t.i., teta viļņu joslā
. Viņš secināja, ka tas nav nejauši – bungu skaņas ar ~4–8 sitieniem sekundē spēj sinhronizēt klausītāja smadzeņu viļņus šajā pašā frekvenču joslā
. Vēlākie pētījumi apstiprinājuši šo smadzeņu viļņu entrainmenta fenomenu: piemēram, Vils un Bergs (Will & Berg, 2007) parādīja, ka periodiski akustiski stimuli 1–8 Hz frekvencē izraisa izteiktu EEG viļņu sinhronizāciju šajās pašās frekvencēs
. Interesanti, ka mūsdienu rietumu “Kodola šamanisma” pieejā (M. Hārnera metodē) apzināti tiek izmantots ļoti ātrs bungu ritms ~220 sitieni minūtē (aptuveni 3,7 Hz jeb gandrīz 4 Hz), lai iedzītu praktikantu transa stāvoklī
– tātad tradicionālās zināšanas intuitīvi sakrita ar vēlāk apstiprināto neirofizioloģisko principu.
Pētījumu atziņas par šamanisko bungošanu un EEG
Zinātniskajā literatūrā ir uzkrājušies vairāki recenzēti pētījumi, kas aplūko monotona bungu ritma ietekmi uz smadzeņu aktivitāti un subjektīvajām transa pieredzēm. Šeit apkopotas dažu nozīmīgāko pētījumu atziņas (ar autoriem un gadiem):
Neher (1961, 1962) – viens no pirmajiem zinātniskajiem darbiem šajā jomā. Nehers laboratorijā konstatēja, ka ritmiski audiāli stimuli var “paverdzēt” (entrain) smadzeņu viļņus, radot novērojamu EEG ritmu pieaugumu stimulācijas frekvencē
. Viņš arī norādīja, ka etnogrāfiski dokumentētajos transa rituālos (Āfrikas un Haiti voodoo ceremonijās) bungu ritmi pārsvarā ir 3–8 Hz diapazonā, tātad tieši teta/alpha robežjoslā
. Šī “auditorā piedziņa” var izskaidrot, kāpēc monotonas bungas palīdz izraisīt transu – smadzeņu elektriskā aktivitāte pieskaņojas bungām teta ritmā, sekmējot transam raksturīgo apziņas stāvokli.
Guttmann et al. (1988) – kontrollēts EEG pētījums, kurā pieredzējuši transa praktizētāji tika pakļauti ritmiskai grabuļu (ratļu) skaņai, vienlaikus izmantojot specifiskas ķermeņa pozas (pēc F. Gudmenas metodes). Rezultātā tika novēroti īpaši smadzeņu viļņu raksti: dominēja zemas frekvences teta viļņi, kas atšķiras no parastiem miegainības vai REM miega stāvokļiem
. Šis atklājums liecina, ka pieredze un apmācība šamaniskajās tehnikās var pastiprināt un reproducēt raksturīgu teta viļņu modeli, ieejot transā.
Maxfield (1990) – plaši citēts eksperimentāls pētījums (ASV) par dažādu bungošanas ritmu ietekmi uz EEG un subjektīvajām sajūtām. Maksfīlds salīdzināja trīs apstākļus: (1) šamanisku bungošanu ~4–4,5 sitieni/s (atbilst ~270 sitieniem minūtē), (2) “I Ching” bungu ritmu ~3–4 sitieni/s, un (3) brīvu, haotisku bungošanu bez vienmērīga ritma. Rezultāti parādīja, ka visizteiktākās EEG izmaiņas radās tieši pie ~4,5 sitieniem sekundē ritma – šis ritmiskais modelis izraisīja vislielāko teta viļņu jaudas pieaugumu klausītāju smadzenēs
. Interesanti, ka tieši šajā teta ritma sesijā fiksēts arī ievērojams alfa viļņu (8–12 Hz) un pat nedaudz beta viļņu pieaugums
, kas var liecināt par vispārēju smadzeņu aktivizēšanos rezonējošā ritmā. Savukārt lēnākais 3 Hz ritms deva tikai vāju teta pieaugumu, bet haotiskā bungošana (bez stabila pulsa) nespēja radīt būtiskas izmaiņas nevienā smadzeņu viļņu frekvenču joslā
. Papildus EEG datiem Maksfīlds fiksēja arī dalībnieku subjektīvās transa pieredzes: praktiski visi dalībnieki vismaz vienā no sesijām ziņoja par vizuālām vīzijām vai “redzējumiem”, turklāt bieži tika minēta laika izjūtas zuduma sajūta, “lidošanas” vai ķermeņa robežu zuduma sajūta, dažiem – ārpus ķermeņa pieredze un tipiski šamaniski tēli
. Šie dati stiprina uzskatu, ka ritmiska bungošana ap ~4–6 Hz spēj gan fizioloģiski, gan psiholoģiski inducēt transa stāvokli, sinhronizējot smadzeņu darbību teta diapazonā.
Maurer et al. (1997) – psihofizioloģisks pētījums (ASV), kurā analizēta monotona bungu ritma un hipnotiskas noskaņotības mijiedarbība. Autori konstatēja, ka noteikti bungu ritmi (īpaši monotonas perkusijas) palielina klausītāju alfa un teta viļņu jaudu EEG pierakstā
. Turklāt indivīdiem ar augstu hipnotizējamību šāds monotonais ritms bieži izraisīja dziļākus transveida pārdzīvojumus. Citiem vārdiem, pētījums norāda, ka cilvēka noskaņojums un gaidas (piemēram, suģestija “tu ieiesi transā”) var pastiprināt vai modulēt bungu skaņu efektu uz smadzenēm – taču arī bez īpašas suģestijas monotona ritma skaņa pati par sevi mēdz radīt tipiskās alfa/teta izmaiņas EEG spektrā
un veicināt transa sajūtas.
Will & Berg (2007) – neirofiziologu duets, kas veica pētījumu ar akustiskiem stimuliem, tieši apliecinot smadzeņu viļņu entrainmentu. Dalībniekiem tika dotas periodiskas bungas skaņas un klikšķi dažādās frekvencēs (no 1 līdz 8 Hz), vienlaikus reģistrējot EEG. Rezultāti skaidri parādīja, ka smadzeņu viļņi sinhronizējas ar jebkuru periodisku signālu šajā diapazonā – EEG ritmi pieauga tieši dotās stimulācijas frekvencē
. Īpaši tas attiecās uz 1–4 Hz (delta/teta) stimuliem, kas izraisīja izteiktu lēno viļņu “iedzīšanu” smadzeņu darbībā. Šis pētījums ir svarīgs, jo novērsa artefaktu iespējas (dalībnieki klausījās skaņas pasīvi, nemainot ķermeņa stāvokli), tādejādi pierādot objektīvi, ka ritmiska skaņa var neironāli “pieskaņot” smadzeņu elektrisko aktivitāti.
Gingras et al. (2014) – nesenāks randomizēts pētījums, kur 38 dalībnieki-iesācēji (bez šamaniskas pieredzes) klausījās 15 minūtes monotona bungu ritma vai – salīdzinošai kontrolei – 15 minūtes meditatīvas instrumentālās mūzikas, atrodoties guļus stāvoklī. Daļai dalībnieku pirms tam deva instrukciju iedomāties šamanisku “ceļojumu” (vizualizēt sevi transā), bet citiem – vienkārši relaksēties. Visās grupās pēc sesijas novēroja kortizola līmeņa pazemināšanos siekalās (tas liecina par stresa mazināšanos un relaksācijas efektu)
. Interesanti, ka objektīvi stresa hormona kritums bija līdzīgs gan bungu, gan mūzikas grupās. Taču subjektīvie pārdzīvojumi ievērojami atšķīrās: tie, kas klausījās bungu ritmu ar šamaniska ceļojuma nodomu, daudz biežāk ziņoja par “smaguma sajūtu ķermenī”, palēninātu sirdsdarbību un sapnim līdzīgas vīzijas
, salīdzinot ar tiem, kas bungām klausījās vienkāršas relaksācijas nolūkā. Šie atzinumi nozīmē, ka šamaniskā konteksta (nodoma un rituālo instrukciju) pievienošana monotonai bungai pastiprina transa izjūtas, pat ja fizioloģiskā relaksācija notiek jau no paša ritma. Pētījums liecina, ka šamaniska bungošana var radīt subjektīvi dziļāku mainītās apziņas stāvokli nekā neitrāla relaksācijas mūzika
, kaut arī abi varianti mazina stresa līmeni.
Huels et al. (2021) – jaunākais neirozinātniskais pētījums, kurā pirmo reizi augstas izšķirtspējas EEG tika pielietots, lai salīdzinātu pieredzējušu šamaņu smadzeņu darbību transa laikā ar parastu cilvēku EEG. Šajā pētījumā pieredzējuši praktizētāji paši sevi ievadīja transā ar bungu ritma palīdzību, kamēr tika reģistrēta viņu smadzeņu aktivitāte dažādās frekvenču joslās. Rezultāti atklāja diezgan kompleksas izmaiņas smadzeņu tīklos: piemēram, šamaņiem transa laikā pieauga ļoti ātro gamma viļņu aktivitāte, kas korelēja ar spilgtām vizuālām halucinācijām, un izmainījās smadzeņu savienojamība beta joslā
. Interesanti, ka klasiskās lēnās frekvences (teta, alfa) šajā pētījumā neuzrādīja dramatiskas izmaiņas salīdzinot ar kontroles grupu – tas varētu nozīmēt, ka ļoti pieredzējuši šamaņi mainītā stāvoklī aktivizē daudzveidīgāku neirālo dinamiku, ne tikai pastiprina teta viļņus. Autori pat salīdzināja šamanisko transu ar psihodēlisko substancei inducētu stāvokli un secināja, ka līdzības pastāv, taču šamaniskais transs ir neiroloģiski unikāls – piemēram, atšķiras gamma viļņu raksti un smadzeņu signālu “daudzveidība”
. Šis pētījums paplašina izpratni, rādot, ka transa neirofizioloģija var ietvert ne tikai teta viļņus, bet arī sarežģītas izmaiņas dažādās frekvencēs un tīklu mijiedarbībā.
Kopsavilkums
Apkopojot, neirozinātniski un psiholoģiski pētījumi konsekventi rāda, ka vienmērīgs ritmisks bungu sitiens var ietekmēt cilvēka smadzeņu viļņu aktivitāti, īpaši veicinot lēno alfa/teta viļņu parādīšanos. Šāda smadzeņu viļņu sinhronizācija ar ārējo ritmu ir saistīta ar mainītiem apziņas stāvokļiem – transu, dziļu meditāciju, hipnotisku stāvokli –, ko raksturo iekšējas vīzijas, laika uztveres izmaiņas un dziļas relaksācijas sajūta. Konkrēti, teta viļņi (4–8 Hz) šķiet kā “tilts” uz trance: tie parasti pastiprinās, kad prāts aizveras no ārpasaules stimuliem un iegremdējas iekšējās pieredzēs. Šamaniskās bungu tehnikas, kurās ritms bieži krīt teta diapazonā, spēj iededzināt šos viļņus smadzenēs un noved pie transa
. Tajā pašā laikā pētījumi norāda, ka transa pieredze nav reducējama tikai uz vienu viļņu joslu – pieredzējušu praktiķu smadzenēs notiek kompleksa pārorientēšanās, iesaistot arī augstākas frekvences (piemēram, gamma) un plašas neironu tīklu pārmaiņas
. Taču vēsturiski novērotais fenomens, ka monotons bungu ritms ievada cilvēku īpašā apziņas stāvoklī, ir guvis stingru apstiprinājumu: gan EEG eksperimenti, gan subjektīvie ziņojumi liecina, ka smadzenes reaģē uz ritmu, pieskaņojot savu elektrisko aktivitāti un radot stāvokli, kas līdzinās meditācijai vai sapnim nomodā. Šie atklājumi tilto tradicionālās gudrības ar mūsdienu zinātni – tie palīdz saprast, kā senie transa inducēšanas paņēmieni (piemēram, šamaniska bungošana) iedarbina noteiktus smadzeņu režīmus, un paver iespējas izmantot tos terapeitiskos nolūkos (piemēram, stresa mazināšanai, radošuma veicināšanai vai pat sāpju terapijā)
. Ņemot vērā minēto, ritmiskās skaņas – īpaši šamaniskās bungas – sniedz fascinējošu ieskatu smadzeņu spējā mainīt darbības “vilni”, un turpmākie pētījumi, protams, vēl padziļinās mūsu izpratni par apziņas un ritma mijiedarbību.
Kad vecās sāpes atdzīvojas: Latvijas kolektīvā trauma un Krievijas iebrukums Ukrainā
12. jūn. 2025,
Nav komentāru
Latvijā attiecības ar Krieviju nekad nav bijušas vienkāršas. Šīs attiecības dzīvo daudz dziļāk nekā tikai politikā, militārajā drošībā vai ekonomiskās diskusijās. Tās dzīvo kolektīvajā traumā, kura šobrīd, Krievijas iebrukuma Ukrainā fonā, ir aktivizējusies daudz dziļāk un asāk nekā jebkad pēdējās desmitgadēs.
Kolektīvā trauma kā dzīva plūsma
Traumas laukā notikumi nebeidzas ar vēstures grāmatu lappusēm. Tie turpina dzīvot mūsu zemapziņā, attieksmēs, automātiskajās reakcijās. Tās kļūst par iekšējām programmām, kas neapzināti nosaka, kā mēs uztveram notiekošo.
Latvijā šis traumas lauks starp mums un Krieviju veidojies gadsimtiem:
-
Krievijas impērijas pakļautība,
-
Padomju okupācija, izsūtījumi, deportācijas,
-
kultūras un valodas dominēšana,
-
spiediens pielāgoties un klusēt.
Šie procesi ilgi attīstīja pakļautības refleksu, bet tajā pašā laikā arī iekšēju spriedzi: bailes, piesardzību, aizvainojumu, vainas izjūtu.
Krievijas iebrukums Ukrainā kā traumas reaktivācija
Krievijas agresija Ukrainā kolektīvajā Latvijas laukā ir spēcīgs traumatiskais katalizators. Jo tas nav tikai konflikts tur — tas aktivizē pieredzes šeit:
-
“Tas pats notika arī ar mums.”
-
“Mūs tāpat okupēja.”
-
“Mūs var atkal pakļaut.”
Tas pastiprina pamata bailes, kas bija iemācītas iepriekšējās paaudzēs. Līdz ar to arī jebkāds Krievijas viedoklis vai arguments šodien tiek uztverts kā tiešs apdraudējums.
No ārpuses tas var izskatīties kā kategoriska noraidīšana, pat kā aizspriedumi. Bet sistēmiski tas ir saprotami: kolektīvā apziņa cenšas sargāt sevi no atkārtojuma. Tāpēc jebkurš dialogs ar Krievijas pozīcijām tiek uztverts kā potenciāla nodevība vai bīstama ilūzija.
Mūsu neizrunātā ambivalence
Latvijas situāciju vēl sarežģītāku dara tas, ka Krievijas iepriekšējā klātbūtne nav tikai trauma. Daudzi cilvēki ir dzīvojuši jauktās ģimenēs, ir runājuši krievu valodā ikdienā, ir ieguvuši izglītību un veidojuši savas dzīves šajā sistēmā.
Tāpēc šodien Latvijā sastopamies ar iekšēju ambivalenci:
-
daļa cilvēku vēlas pilnīgi norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju,
-
daļa cenšas saglabāt personiskās saiknes ar krievu valodu, kultūru un draugiem,
-
daļa izjūt vainas sajūtu vai apjukumu par savu piederību abu pasaulju krustpunktā.
Trauma pārmanto arī attieksmi pret valodu
Krievu valoda Latvijā nav tikai komunikācijas līdzeklis. Tā kļuvusi arī par traumas nesēju:
-
valoda, ar kuru tika apspiesta latviešu valoda,
-
valoda, kurā notika represiju pavēles,
-
valoda, kura bija jāapgūst, lai vispār dzīvotu un strādātu.
Tāpēc arī šodien krievu valoda bieži izraisa neapzinātas reakcijas — bailes, dusmas, vainas sajūtu, aizsargreakcijas. Šī iemesla dēļ šobrīd sabiedrībā īpaši pastiprinās vēlme "atbrīvot publisko telpu" no krievu valodas, lai pasargātu identitāti.
Tas ir dabisks, bet vienlaikus arī sarežģīts process. Jo tas pieskaras ne tikai vēsturei, bet arī dzīviem cilvēkiem, viņu ģimenēm, attiecībām un iekšējām pretrunām.
Kāpēc Latvija ir īpaši jutīga?
No sistēmfēnomenoloģijas skatpunkta Latvija šobrīd atrodas aizsargājošas attīrīšanās procesā:
-
iepriekš ilgi tika klusēts,
-
tagad rodas spēcīga vēlme nospraust stingras robežas.
Tas nozīmē: katrs, kas nāk ar Krievijas "argumentiem" (pat formāli nekarīgiem), automātiski tiek uztverts kā potenciāls drauds, jo tāda bija pieredze iepriekš: jebkurš dialogs kļuva par manipulācijas instrumentu.
Tāpēc Latvijā šobrīd ir ļoti maz gatavības jebkādiem Krievijas viedokļu izvērtējumiem. Tas nav tikai politisks jautājums — tas ir kolektīvās traumas aizsardzības mehānisms.
Kāda ir iespēja šo apli lauzt?
Pilnīga traumas atdziedināšana neprasa aizmirst vai piedot agresoram politiskā nozīmē. Tā prasa:
-
atzīt vēsturi visā tās sarežģītībā;
-
pieļaut sarežģītas jūtas, kas sevī var ietvert gan sāpes, gan nostalģiju, gan dusmas;
-
iemācīties skatīties uz savu pieredzi kā liecinieki, nevis tikai kā upuri.
Tas ļautu mums nevis tikai automātiski norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju, bet arī atgūt savu spēku izvēlēties — ar skaidru apziņu, nevis tikai baiļu vadītu aizsargreakciju.
Šodienas process Latvijā vēl nav pabeigts.
Mēs esam starp diviem stāvokļiem:
no kolektīvās traumas aizsardzības
uz nobriedušu pašnoteikšanos.
Tas būs vēl ilgs process. Bet tas ir process, kurā mēs pirmo reizi varam ieraudzīt arī savus iekšējos mehānismus — ne tikai ārējo ienaidnieku.
Kas ir "Lauka Klubs"? 🌿
11. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kas ir "Lauka Klubs"? 
Runa nav par kukurūzas, rapša vai kviešu laukiem.
Šeit runa ir par pavisam citu lauku.
Par sistēmisko lauku.
Par morfisko lauku.
Par to neredzamo, taču sajūtamo informācijas telpu, kas pastāv starp cilvēkiem, dzimtām, dzīvām būtnēm, sistēmām un notikumiem.
Tā nav ezotēriska metafora, bet dzīva pieredze, ko izjūt daudzi, kas strādā sistēmiskajos sakārtojumos, ģimenes terapijā, darbā ar traumām un attiecību dinamikām.
Tieši šādu lauku savos darbos apraksta arī britu biologs Ruperts Šeldreiks (Rupert Sheldrake), runājot par morfisko rezonansi — neredzamu informācijas lauku, kurā uzkrājas un pārmantojas visa dzīvības pieredze.
upert Sheldrake ir britu bioloģijas doktors un pētnieks, kurš izstrādājis morfiskās rezonanses teoriju. Viņa ideja ir, ka pasaulē pastāv īpašs morfiskais lauks, kurā tiek glabāta visa dzīvo sistēmu informācija. Tas nav klasiskais ģenētiskais vai bioloģiskais informācijas nesējs, bet drīzāk neredzams informācijas lauks, kas ietekmē dzīvo būtņu formu, uzvedību, attīstību un pat domāšanu.
Pēc Šeldreika domām, visi līdzīgie procesi un formas Visumā ir saistīti ar šo lauku — viņš to salīdzina ar kolektīvu atmiņu. Kad kāda dzīva būtne vai sistēma attīstās, tā ne tikai izmanto ģenētisko informāciju, bet arī rezonē ar iepriekšējiem līdzīgiem procesiem dabā.
Piemēram, ja kāda dzīvnieku suga ir apguvusi noteiktu uzvedības modeli, tad visām šīs sugas nākamajām paaudzēm šo uzvedību apgūt kļūst vieglāk — jo šī "informācija" jau atrodas morfiskajā laukā. Tas ir it kā neredzams kopīgs informācijas mākonis.
Morfiskā rezonanse ietekmē arī cilvēku kultūras paradumus, uzvedības modeļus, valodas, ģimenes sistēmas un pat dvēseliskās kustības. Tādēļ arī ģimenes sistēmiskajos sakārtojumos šī ideja ir interesanta — katras dzimtas pieredze "ierakstās" lauka atmiņā un tiek nodota nākamajām paaudzēm ne tikai caur audzināšanu vai gēniem.
Šeldreika darbs savā ziņā mēģina apvienot bioloģiju ar kvantu fizikas, psiholoģijas un garīguma robežzonām. Viņš izaicina klasisko zinātni ar domu, ka daba nav tikai mehāniska sistēma, bet tai piemīt arī sava atmiņa.
Viņa teorija ir pretrunīga un daudzi klasiskie zinātnieki to kritizē kā spekulatīvu, jo morfiskos laukus nevar tieši izmērīt ar tradicionāliem eksperimentiem. Tomēr tajā pašā laikā Šeldreika pieeja ir iedvesmojusi daudzus pētniekus un praktiķus, īpaši sistēmiskajā domāšanā, sakārtojumos, kvantu laukos un garīgajā praksē.
Viņš uzskata, ka visas sistēmas — sākot no atomiem līdz visumiem — ir savstarpēji saistītas ar lauku, kas uztur formu un organizāciju. Tā ir sava veida "netaustāma DNS" visai dzīvajai radībai.
Šī ideja sniedz papildus skaidrojumu tam, kāpēc dzimtas un dzimtu likteņi, šķiet, tiek pārmantoti pat tur, kur nav loģiska izskaidrojuma. Tādēļ daudzi sistēmisko sakārtojumu praktiķi jūt, ka viņa teorija intuitīvi paskaidro to, ko viņi redz praksē.
Morfiskā rezonanse ir kā sava veida kolektīvā dzīvo sistēmu atmiņa, kas ietekmē gan attīstību, gan uzvedību. Šeldreiks pats to sauc par mēģinājumu paplašināt mūsu izpratni par dzīvo pasauli ārpus tradicionālās materiālistiskās paradigmas.
#LaukaKlubs #SistēmiskieSakārtojumi #MorfiskaisLauks #Fenomenoloģija #RupertSheldrake #MorfiskāRezonanse #SistēmiskāTerapija #Sistēmfenomenoloģija #DzīvaisLauks #Klātbūtne #SistēmuGudrība #ĢimenesSistēmas #Laukatjautājums #NeredzamieSakari #TraumuDarbs #Psiholoģija #SistēmiskāDomāšana #KopīgāAtmiņa #PersonīgāAttīstība
Sistēmiskie sakārtojumu vēsture.
11. jūn. 2025,
Nav komentāru
Vai zini kā radās sistēmiskie sakārtojumi? Daudzi domā – nu, kaut kāda moderna psiholoģijas metode. Bet patiesībā viss ir daudz dziļāk un interesantāk.
Sistēmiskie sakārtojumi nāk no Berta Hellingera darba. Viņš pats nebija psihologs no paša sākuma – viņš 16 gadus dzīvoja Dienvidāfrikā kā misionārs pie zulusiem, tas bija no 1953. līdz 1969. gadam.
Tur viņš novēroja, kā šamaņu rituālos tiek risinātas problēmas dzimtā un kopienā – simboliski, ar cilvēkiem telpā, kas pārstāv citus. Viņš redzēja, ka šīs “lomas” darbojas, kaut kāda neredzama struktūra atklājas. Un tas viņu ļoti iespaidoja.
Kad Hellingers atgriezās Eiropā, viņš sāka apvienot šīs pieredzes ar mūsdienu psihoterapiju. Sākumā tas bija vienkārši eksperiments – bez teorijas, tikai prakse. Cilvēki stāvēja telpā un kaut kā “jutās” kā kāds cits. Notika pārsteidzošas atklāsmes.
Un tikai vēlāk, pamatojoties uz to, ko redzēja praksē, Hellingers sāka veidot teoriju – par dzimtas lojalitātēm, par nepiepildītām sērošanām, par atkārtojošiem likteņiem.
Šodien sistēmiskie sakārtojumi ir pazīstami visā pasaulē. Tie tiek praktizēti gan terapijā, gan biznesā. Latvijā arī arvien vairāk cilvēku tos iepazīst – gan caur personīgo pieredzi, gan caur apmācībām. Un joprojām tas, kas notiek šajās darbībās, bieži ir grūti izskaidrojams ar prātu, bet ļoti sajūtams ar sirdi.
Man liekas maģiski – kā viena cilvēka pieredze Āfrikā spēja dot impulsu metodei, kas tagad palīdz tūkstošiem cilvēku saprast sevi, savu ģimeni un dzīvi.
Ne vienmēr viss sākas ar teoriju. Dažreiz – ar sajūtu. Un tas ir spēcīgi
Galvenie Sistēmisko sakārtojumu avoti un ietekmes:
Zulu tradicionālā dziedniecība (Dienvidāfrika) – Hellingers 1950.–1960. gados strādāja kā misionārs un pētīja cilšu rituālus, kurā konflikti tika risināti, iesaistot kopienu un priekštečus.
Psihodrama (J. L. Moreno) – terapijas metode, kurā problēmas tiek izspēlētas grupā.
Ģimenu sistēmu terapija (Murray Bowen, Ivan Boszormenyi-Nagy) – ideja par ģimenes locekļu neredzamajām saitēm.
Eksistenciālā filozofija (Martin Heidegger) – uzsvars uz "piederības" un "kārtības" nozīmi cilvēka dzīvē.
Īsumā par attīstību:
1980-tie — sākums
Hellingers veido pirmos ģimenes sakārtojumus. 1990-tie — izplatīšanās Metode kļūst populāra Eiropā un pasaulē. 2000-tie — dzimst jauni virzieni:Organizāciju sakārtojumi
Kā uzņēmumos darbojas neredzamas sistēmas. (Gunthard Weber, Jan Jacob Stam)Strukturālie sakārtojumi
Lēmumi, resursi, attiecības, mērķi. (Varga von Kibéd, Insa Sparrer)Traumu sakārtojumi (Identitātes orientētā psihotraumatoloģija)
Dziļš darbs ar traumām un identitāti. (Franz Ruppert)Veselības sakārtojumi
Slimību sistēmiskā izpratne. (Stephan Hausner) 2010-tie — paplašināšanās citās jomās:Pedagoģija
Skola kā sistēma. (Marianne Franke-Gricksch)Mediācija
Konfliktu risināšana sistēmiskajā laukā.Koučings
Lēmumu pieņemšana ar sistēmisko skatu. 2020-tie — integrācijas laiks:Psihodrāma, geštalts, NLP, somatika, garīgās prakses
Sakārtojumi kļūst daudzveidīgāki.Vēl citi , kuri paplašina sistēmisko redzējumu:
Rupert Sheldrake — morfiskā rezonanse un informācijas lauki.
Peter Levine — Somatic Experiencing metode traumām.
Leonīds Talpis — fraktāļu princips, simptomu sakārtojumi, apziņas lauku sistēmas.
Pat Ogden, Diane Poole Heller, Peter Cohen — ķermeņa un attiecību terapijas.
Sistēmiskie sakārtojumi — tā ir dzīva metode, kas turpina augt un palīdz cilvēkiem redzēt dziļāk savas dzīves stāstu.
Lauks visu redz
6. jūn. 2025,
Nav komentāru
Lauks visu redz — arī tas, ko zinātne tikai sāk atklāt
Mēs arvien vairāk sākam saprast – Visums nav tikai matērija un mehānika. Mūsdienu kvantu fizika rāda, ka viss sastāv no laukiem, viļņiem un iespējamībām, nevis no cietiem priekšmetiem. Un šie lauki savieno visu – gan telpu, gan laiku, gan mūs pašus.
Zinātnieki to sauc par kvantu lauka teoriju. Tajā nav vairs stabilu robežu starp “es” un “tu”, starp “šeit” un “tur”. Ir tikai vienots lauks, kurā mēs visi kustamies.
Un tajā – nekas nepazūd.
Vai tas Tev kaut ko atgādina?
Šo pašu sajūtu mēs bieži piedzīvojam sistēmiskajos sakārtojumos: ka pastāv kāda neredzama vide, kurā viss ir saglabājies. Jūtas, notikumi, izvēles – viss turpina dzīvot laukā. Mēs to nevaram redzēt ar acīm, bet sajūtam ar ķermeni, uztveram ar sirdi. Mēs ieejam telpā, un lauka klātbūtne jau sāk runāt.
Fiziķis David Bohm runāja par “neizpausto kārtību” – kādu dziļāku līmeni realitātē, kur viss ir saistīts.
Ervin Laszlo sauc to par Akāšas lauku – Visuma atmiņu, kur katrs notikums atstāj nospiedumu.
Rupert Sheldrake to jūt kā morfisko lauku, kurā dzīvo pieredze, forma un atmiņa.
Un mēs – cilvēki – to jūtam kā lauku, kas redz mūs.
Ne ar skatienu, bet ar klātbūtni.
Kvantu līmenī nav atdalītības. Nav “mana problēma” un “tavas sāpes”. Viss ir kopā. Un tieši tāpēc mēs dažkārt nesam sevī stāstus, kas nav mūsējie.
Laukā viss paliek – līdz brīdim, kad kāds ir gatavs to izcelt gaismā.
Ja arī Tev šķiet, ka neredzams vilnis vada Tavu dzīvi, tas nav nejauši.
Tu, iespējams, vienkārši sāc dzirdēt to, ko zinātne tikai tagad sāk aprakstīt, bet lauks vienmēr jau zināja.
Mēs varam klusēt. Mēs varam aizmirst. Mēs varam pat nezināt.
Bet Lauks zina. Un Lauks redz.
Sistēmiskajā darbā to sauc dažādi – informatīvais lauks, dzimtas lauks, morfiskais lauks, dvēseles lauks…
Tas nav jāredz ar acīm, lai tas būtu klātesošs. Tas nes sevī visu, kas noticis – arī to, ko vairs neatceramies vai par ko nekad neesam runājuši.
Lauks nes:
sāpes, kuras kāds dzimtā nekad nav apraudājis,
noslēpumus, kuri smagi gulstas nākamajās paaudzēs,
mīlestību, kas palika nepieņemta,
vainas, kas tiek klusībā mantotas,
un cerību, kas vienmēr meklē ceļu mājup.
Kad mēs ienākam sakārtojumā, mēs it kā "pajautājam" laukam – kas ir patiesība aiz manām sajūtām, manas dzīves mezgliem, manas iekšējās spriedzes?
Un lauks atbild. Vienkārši. Skarbi. Maigi. Patiesi.
Kāpēc tas ir tik spēcīgi?
Jo lauks nerunā ar prātu.
Tas runā caur sajūtām, caur kustību, caur klusumu.
Un kad mēs to ļaujam sev sajust – bieži pirmo reizi mēs redzam paši sevi tīri, ārpus vainas, pretestības vai vainošanas.
Vai tu jūti, ka kāds neredzamais spēks virza tavu dzīvi?
Varbūt tas nav nejauši.
Varbūt tas ir aicinājums uz dziļāku saprašanu, uz saskaņu ar sevi un dzimtu.
Lauks visu redz.
Un kad Tu esi gatavs, Tu vari paskatīties tam acīs.
Vai esi piedzīvojis šādu sajūtu – ka “kaut kas” redz Tevi pilnībā?
Pazīsti pats sevi.
5. jūn. 2025,
Nav komentāru
Tā nav tikai sena gudrība, bet ceļš uz brīvību.
Pazīt sevi nozīmē ieraudzīt ne tikai savas domas, bet arī to, kas slēpjas aiz tām.
Mēs neesam tikai savas lomas – māte, tēvs, draugs, darbinieks.
Zem visām maskām ir kaut kas dziļāks – klusums, apziņa, dvēsele.
Katram cilvēkam ir iekšējs ceļvedis – intuīcija.
Kad mēs apstājamies, ieklausāmies, tā sāk runāt.
Šamaniskajās tradīcijās cilvēks tiek uzskatīts par tiltu starp zemi un garu pasauli.
Lai šis tilts būtu stiprs, mums jāzina, kas mēs esam, un kas mēs neesam.
Pazīt sevi nozīmē pieņemt arī savu ēnu – savas bailes, dusmas, sāpes.
Tās nav jānosoda, bet jāsatiek ar līdzjūtību.
Dziedināšana sākas ar patiesību.
Un patiesība ir vienkārša – tu jau esi pietiekams.
Katrs elpas vilciens ir iespēja atgriezties sevī.
Mūsu ķermenis glabā atmiņas – gan savas, gan dzimtas, gan kolektīvās.
Ieklausies, ko saka tava sirds, tava vēdera sajūta, tavi sapņi.
Garīgais ceļš nav aizbēgšana no realitātes, bet tās dziļāka satikšana.
Šamanis sarunājas ar dabu, lai saprastu sevi.
Ezoterika māca, ka ārējais atspoguļo iekšējo.
Ja apkārt ir haoss, iespējams, arī iekšpusē ir nesakārtotība.
Pazīt sevi ir drosmīgs solis – tas ir kā ieiet tumšā mežā, zinot, ka tur mīt gan zvēri, gan gaisma.
Bet šis ceļš ir vienīgais, kurš ved uz brīvību, uz patiesu prieku.
Tikai pazīstot sevi, mēs varam patiesi mīlēt citus.
Tikai tad mēs kļūstam veseli – ne perfekti, bet veseli.
Tavs patiesais “es” nav jāizdomā, tas ir jāatklāj.
Un katrs klusuma brīdis, katrs rituāls, katra saruna ar dabu ved tuvāk šim atklājumam.
Tu esi Visuma dzirksts – un tev ir tiesības mirdzēt.
Tāpēc katru dienu atceries: pazīsti pats sevi – nevis ar prātu vien, bet ar visu savu būtību.
Tas ir tavs lielākais spēks.
