Thich Nhat Hanh: Mēs esam saistīti ar visu

Šī saikne, kas vieno redzamo un neredzamo, nav jārada – tā jau ir. Mēs vienkārši atceramies, ka piederam tai. Un katrs solis, ko speram šajā atcerēšanās ceļā, ienes mieru ne tikai sev, bet arī tiem, kas nākuši pirms un tiem, kas vēl tikai nāks.

Par bungām.

Kad vecās sāpes atdzīvojas: Latvijas kolektīvā trauma un Krievijas iebrukums Ukrainā

Latvijā attiecības ar Krieviju nekad nav bijušas vienkāršas. Šīs attiecības dzīvo daudz dziļāk nekā tikai politikā, militārajā drošībā vai ekonomiskās diskusijās. Tās dzīvo kolektīvajā traumā, kura šobrīd, Krievijas iebrukuma Ukrainā fonā, ir aktivizējusies daudz dziļāk un asāk nekā jebkad pēdējās desmitgadēs.

Kolektīvā trauma kā dzīva plūsma

Traumas laukā notikumi nebeidzas ar vēstures grāmatu lappusēm. Tie turpina dzīvot mūsu zemapziņā, attieksmēs, automātiskajās reakcijās. Tās kļūst par iekšējām programmām, kas neapzināti nosaka, kā mēs uztveram notiekošo.

Latvijā šis traumas lauks starp mums un Krieviju veidojies gadsimtiem:

• Krievijas impērijas pakļautība,

• Padomju okupācija, izsūtījumi, deportācijas,

• kultūras un valodas dominēšana,

• spiediens pielāgoties un klusēt.

Šie procesi ilgi attīstīja pakļautības refleksu, bet tajā pašā laikā arī iekšēju spriedzi: bailes, piesardzību, aizvainojumu, vainas izjūtu.

Krievijas iebrukums Ukrainā kā traumas reaktivācija

Krievijas agresija Ukrainā kolektīvajā Latvijas laukā ir spēcīgs traumatiskais katalizators. Jo tas nav tikai konflikts tur — tas aktivizē pieredzes šeit:

• “Tas pats notika arī ar mums.”

• “Mūs tāpat okupēja.”

• “Mūs var atkal pakļaut.”

Tas pastiprina pamata bailes, kas bija iemācītas iepriekšējās paaudzēs. Līdz ar to arī jebkāds Krievijas viedoklis vai arguments šodien tiek uztverts kā tiešs apdraudējums.

No ārpuses tas var izskatīties kā kategoriska noraidīšana, pat kā aizspriedumi. Bet sistēmiski tas ir saprotami: kolektīvā apziņa cenšas sargāt sevi no atkārtojuma. Tāpēc jebkurš dialogs ar Krievijas pozīcijām tiek uztverts kā potenciāla nodevība vai bīstama ilūzija.

Mūsu neizrunātā ambivalence

Latvijas situāciju vēl sarežģītāku dara tas, ka Krievijas iepriekšējā klātbūtne nav tikai trauma. Daudzi cilvēki ir dzīvojuši jauktās ģimenēs, ir runājuši krievu valodā ikdienā, ir ieguvuši izglītību un veidojuši savas dzīves šajā sistēmā.

Tāpēc šodien Latvijā sastopamies ar iekšēju ambivalenci:

• daļa cilvēku vēlas pilnīgi norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju,

• daļa cenšas saglabāt personiskās saiknes ar krievu valodu, kultūru un draugiem,

• daļa izjūt vainas sajūtu vai apjukumu par savu piederību abu pasaulju krustpunktā.

Trauma pārmanto arī attieksmi pret valodu

Krievu valoda Latvijā nav tikai komunikācijas līdzeklis. Tā kļuvusi arī par traumas nesēju:

• valoda, ar kuru tika apspiesta latviešu valoda,

• valoda, kurā notika represiju pavēles,

• valoda, kura bija jāapgūst, lai vispār dzīvotu un strādātu.

Tāpēc arī šodien krievu valoda bieži izraisa neapzinātas reakcijas — bailes, dusmas, vainas sajūtu, aizsargreakcijas. Šī iemesla dēļ šobrīd sabiedrībā īpaši pastiprinās vēlme "atbrīvot publisko telpu" no krievu valodas, lai pasargātu identitāti.

Tas ir dabisks, bet vienlaikus arī sarežģīts process. Jo tas pieskaras ne tikai vēsturei, bet arī dzīviem cilvēkiem, viņu ģimenēm, attiecībām un iekšējām pretrunām.

Kāpēc Latvija ir īpaši jutīga?

No sistēmfēnomenoloģijas skatpunkta Latvija šobrīd atrodas aizsargājošas attīrīšanās procesā:

• iepriekš ilgi tika klusēts,

• tagad rodas spēcīga vēlme nospraust stingras robežas.

Tas nozīmē: katrs, kas nāk ar Krievijas "argumentiem" (pat formāli nekarīgiem), automātiski tiek uztverts kā potenciāls drauds, jo tāda bija pieredze iepriekš: jebkurš dialogs kļuva par manipulācijas instrumentu.

Tāpēc Latvijā šobrīd ir ļoti maz gatavības jebkādiem Krievijas viedokļu izvērtējumiem. Tas nav tikai politisks jautājums — tas ir kolektīvās traumas aizsardzības mehānisms.

Kāda ir iespēja šo apli lauzt?

Pilnīga traumas atdziedināšana neprasa aizmirst vai piedot agresoram politiskā nozīmē. Tā prasa:

• atzīt vēsturi visā tās sarežģītībā;

• pieļaut sarežģītas jūtas, kas sevī var ietvert gan sāpes, gan nostalģiju, gan dusmas;

• iemācīties skatīties uz savu pieredzi kā liecinieki, nevis tikai kā upuri.

Tas ļautu mums nevis tikai automātiski norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju, bet arī atgūt savu spēku izvēlēties — ar skaidru apziņu, nevis tikai baiļu vadītu aizsargreakciju.

Šodienas process Latvijā vēl nav pabeigts.
Mēs esam starp diviem stāvokļiem:
no kolektīvās traumas aizsardzības
uz nobriedušu pašnoteikšanos.

Tas būs vēl ilgs process. Bet tas ir process, kurā mēs pirmo reizi varam ieraudzīt arī savus iekšējos mehānismus — ne tikai ārējo ienaidnieku.

Kas ir "Lauka Klubs"? 🌿

Kas ir "Lauka Klubs"?

Sistēmiskie sakārtojumu vēsture.

Eksistenciālā filozofija (Martin Heidegger) – uzsvars uz "piederības" un "kārtības" nozīmi cilvēka dzīvē.

Īsumā par attīstību:

1980-tie — sākums

Hellingers veido pirmos ģimenes sakārtojumus.

1990-tie — izplatīšanās

Metode kļūst populāra Eiropā un pasaulē.

2000-tie — dzimst jauni virzieni:

Organizāciju sakārtojumi

Kā uzņēmumos darbojas neredzamas sistēmas. (Gunthard Weber, Jan Jacob Stam)

Strukturālie sakārtojumi

Lēmumi, resursi, attiecības, mērķi. (Varga von Kibéd, Insa Sparrer)

Traumu sakārtojumi (Identitātes orientētā psihotraumatoloģija)

Dziļš darbs ar traumām un identitāti. (Franz Ruppert)

Veselības sakārtojumi

Slimību sistēmiskā izpratne. (Stephan Hausner)

2010-tie — paplašināšanās citās jomās:

Pedagoģija

Skola kā sistēma. (Marianne Franke-Gricksch)

Mediācija

Konfliktu risināšana sistēmiskajā laukā.

Koučings

Lēmumu pieņemšana ar sistēmisko skatu.

2020-tie — integrācijas laiks:

Psihodrāma, geštalts, NLP, somatika, garīgās prakses

Sakārtojumi kļūst daudzveidīgāki.

Vēl citi , kuri paplašina sistēmisko redzējumu:

Rupert Sheldrake — morfiskā rezonanse un informācijas lauki.

Peter Levine — Somatic Experiencing metode traumām.

Leonīds Talpis — fraktāļu princips, simptomu sakārtojumi, apziņas lauku sistēmas.

Pat Ogden, Diane Poole Heller, Peter Cohen — ķermeņa un attiecību terapijas.

Sistēmiskie sakārtojumi — tā ir dzīva metode, kas turpina augt un palīdz cilvēkiem redzēt dziļāk savas dzīves stāstu.

Lauks visu redz

Lauks visu redz — arī tas, ko zinātne tikai sāk atklāt

Mēs arvien vairāk sākam saprast – Visums nav tikai matērija un mehānika. Mūsdienu kvantu fizika rāda, ka viss sastāv no laukiem, viļņiem un iespējamībām, nevis no cietiem priekšmetiem. Un šie lauki savieno visu – gan telpu, gan laiku, gan mūs pašus.

Zinātnieki to sauc par kvantu lauka teoriju. Tajā nav vairs stabilu robežu starp “es” un “tu”, starp “šeit” un “tur”. Ir tikai vienots lauks, kurā mēs visi kustamies.

Un tajā – nekas nepazūd.

Vai tas Tev kaut ko atgādina?

Šo pašu sajūtu mēs bieži piedzīvojam sistēmiskajos sakārtojumos: ka pastāv kāda neredzama vide, kurā viss ir saglabājies. Jūtas, notikumi, izvēles – viss turpina dzīvot laukā. Mēs to nevaram redzēt ar acīm, bet sajūtam ar ķermeni, uztveram ar sirdi. Mēs ieejam telpā, un lauka klātbūtne jau sāk runāt.

Fiziķis David Bohm runāja par “neizpausto kārtību” – kādu dziļāku līmeni realitātē, kur viss ir saistīts.

Ervin Laszlo sauc to par Akāšas lauku – Visuma atmiņu, kur katrs notikums atstāj nospiedumu.

Rupert Sheldrake to jūt kā morfisko lauku, kurā dzīvo pieredze, forma un atmiņa.

Un mēs – cilvēki – to jūtam kā lauku, kas redz mūs.

Ne ar skatienu, bet ar klātbūtni.

Kvantu līmenī nav atdalītības. Nav “mana problēma” un “tavas sāpes”. Viss ir kopā. Un tieši tāpēc mēs dažkārt nesam sevī stāstus, kas nav mūsējie.

Laukā viss paliek – līdz brīdim, kad kāds ir gatavs to izcelt gaismā.

Ja arī Tev šķiet, ka neredzams vilnis vada Tavu dzīvi, tas nav nejauši.

Tu, iespējams, vienkārši sāc dzirdēt to, ko zinātne tikai tagad sāk aprakstīt, bet lauks vienmēr jau zināja.

Mēs varam klusēt. Mēs varam aizmirst. Mēs varam pat nezināt.

Bet Lauks zina. Un Lauks redz.

Sistēmiskajā darbā to sauc dažādi – informatīvais lauks, dzimtas lauks, morfiskais lauks, dvēseles lauks…

Tas nav jāredz ar acīm, lai tas būtu klātesošs. Tas nes sevī visu, kas noticis – arī to, ko vairs neatceramies vai par ko nekad neesam runājuši.

Lauks nes:

sāpes, kuras kāds dzimtā nekad nav apraudājis,

noslēpumus, kuri smagi gulstas nākamajās paaudzēs,

mīlestību, kas palika nepieņemta,

vainas, kas tiek klusībā mantotas,

un cerību, kas vienmēr meklē ceļu mājup.

Kad mēs ienākam sakārtojumā, mēs it kā "pajautājam" laukam – kas ir patiesība aiz manām sajūtām, manas dzīves mezgliem, manas iekšējās spriedzes?

Un lauks atbild. Vienkārši. Skarbi. Maigi. Patiesi.

Kāpēc tas ir tik spēcīgi?

Jo lauks nerunā ar prātu.

Tas runā caur sajūtām, caur kustību, caur klusumu.

Un kad mēs to ļaujam sev sajust – bieži pirmo reizi mēs redzam paši sevi tīri, ārpus vainas, pretestības vai vainošanas.

Vai tu jūti, ka kāds neredzamais spēks virza tavu dzīvi?

Varbūt tas nav nejauši.

Varbūt tas ir aicinājums uz dziļāku saprašanu, uz saskaņu ar sevi un dzimtu.

Lauks visu redz.

Un kad Tu esi gatavs, Tu vari paskatīties tam acīs.

Vai esi piedzīvojis šādu sajūtu – ka “kaut kas” redz Tevi pilnībā?

Pazīsti pats sevi.

Separācija no vecākiem: ceļš uz sevi

Separācija no vecākiem ir dabisks un vajadzīgs iekšējās nobriešanas posms.

Tā nav par fizisku aiziešanu, bet par emocionālu un psiholoģisku atdalīšanos, kas ļauj būt patstāvīgai personībai.
Kad separācija nav notikusi, cilvēks bieži pieņem lēmumus, vadoties pēc vecāku vēlmēm vai bailēm viņus pievilt.
Tiek zaudēts kontakts ar savu iekšējo balsi un vajadzībām.
Ezotēriski šī piesaiste var būt saistīta ar dzimtas programmām un neatrisinātiem dvēseles uzdevumiem.
Separācija nenozīmē atteikšanos no vecākiem – tā ir cieņpilna attālināšanās, lai varētu atgriezties pie sevis.
Psiholoģiski tas ietver robežu veidošanu, iekšējā bērna dziedināšanu un patiesu atbildības uzņemšanos.
Ezotēriski – enerģētisko saišu pārraušanu, dzimtas dziedināšanu un atbrīvošanos no karmiskām lojaltātēm.
Berts Hellingers uzsvēra: "Tikai tas, kurš pieņem savus vecākus tādus, kādi viņi ir, var būt patiesi brīvs."
Viņaprāt, bērna spēks rodas nevis cīņā ar vecākiem, bet viņu pieņemšanā un iekšējā pateicībā.
Tad var notikt patiesa iekšējā separācija – kad tu saki: “Paldies par dzīvi, un tagad es eju savu ceļu.”
Šis process nav egoistisks – tas ir vajadzīgs, lai kļūtu par sevi un dzīvotu savu dzīvi.
Palīdz meditācija, klusums, žurnālrakstīšana un iekšējs dialogs ar vecāku tēliem.
Separācija ir tilts starp mīlestību un brīvību.
Un tikai brīvs cilvēks spēj mīlēt brīvi – bez vainas, bailēm vai pielāgošanās.

Kolektīvā trauma – neizrunātais, kas ar mums runā

         Par personīgām traumām mēs pamazām mācamies runāt. Par kolektīvām – vēl arvien pārsvarā klusējam. Ne jau tāpēc, ka tās būtu mazāk svarīgas, bet tāpēc, ka tās ir grūtāk satveramas. Tām nav skaidras robežas – tās pieder visiem un nevienam. Tās ir kā migla, ko jūt, bet nevar precīzi parādīt.  Sistēmfēnomenoloģijā trauma nebeidzas ar notikumu – tā turpina dzīvot laukā, ķermeņu atmiņā, simbolos, attiecībās. Īpaši – klusumā.   Šis klusums nav sācies ar karu vai PSRS. Tas ir senāks. Mēs nākam no zemes, kur 13. gadsimtā tika salauzta vietējo cilšu pašnoteikšanās. Vācu krustneši ienāca ar krustu un zobenu, un vietējie ļaudis kļuva par pakļautajiem – kalpiem, dzimtcilvēkiem. Ne tikai juridiski, bet arī garīgi.  Šis nospiedums dzīvo joprojām – ne dusmās, bet iztapībā. Ar refleksu pakļauties tam, kurš “no ārpuses”. Ar zemu pašvērtējumu. Vēlme būt labiem svešiem kungiem ieausta kolektīvajā zemapziņā. Mēs bieži nevis sadarbojamies ar ārzemēm, bet pazemīgi pielāgojamies. It kā viņi vienmēr labāk zinātu.

Tā nav loģika – tā ir vēsturisks reflekss, kas paaudzēs nodots caur sajūtu: labāk netraucē, labāk paklusē, labāk pakļaujies.

Kas palika laukā?

Represijas, kari, izsūtīšana – šīs kolektīvās traumas reti ir līdz galam izdzīvotas. Lielākā daļa vienkārši turpināja dzīvot. Bet tas, kas netika izteikts, sāka dzīvot starp paaudzēm.

Sistēmiskajā skatījumā trauma ir nepabeigts process, kas meklē izpausmi. Tā parādās kā neizskaidrojamas bailes, nepārejošs smagums, piesardzība, vai pat kauns par lietām, ko pats neesi piedzīvojis.

Ezotēriski raugoties, trauma var palikt kā sastingusi enerģija, kas bloķē plūsmu. Tā atkārtojas līdz kāds to ierauga un atzīst. Dažkārt šķiet, ka nevis mēs dzīvojam savu dzīvi, bet caur mums dzīvo citi – nedziedināti stāsti, nepabeigti uzdevumi.

Vai nesam tikai vienas dzīves stāstu?

Reizēm sajūta, ka tas, ko nesam, ir “par daudz” vienai dzīvei. Daudzi, kas strādā ar laukiem, nonāk pie jautājuma – par reinkarnāciju, dvēseles ceļu, pieredzēm pāri dzīvēm.

No šī skatpunkta trauma var tikt pārnesta ne tikai caur asinīm, bet arī caur apziņas līmeņiem. Iespējams, mēs piedzimstam noteiktā laikā un dzimtā, lai pabeigtu to, ko agrāk nepaspējām. Vai palīdzētu dziedināt lielāku lauku.

Tad trauma nav sods. Tā kļūst par aicinājumu – būt klāt, nevis atkārtot.

Ko ar to visu iesākt?

Pirmais solis – atzīt, ka tas ir. Bez uzdevuma “izdziedināt” vai “glābt dzimtu”. Ar gatavību ieraudzīt.

Reizēm pietiek, ja kāds pirmo reizi nosauc vārdā, nepārtrauc tēmu ar “par to jau nav vērts runāt”. Ja kāds pasaka: tur bija sāpes, un mēs tās nespējām izrunāt.

Tajā brīdī trauma vairs nav tikai fons. Tā kļūst par dzīvu daļu no lauka, kurai iespējams tuvoties – ar cieņu, nevis bailēm.

Neredzamās saites: valstis, kas mūs joprojām tur

Man pašam nesen bija sakārtojums – vienā mācību grupā par naudu un finanšu lietām. Kā tas mēdz notikt, sākotnējais jautājums atvēra pavisam citu tēmu. Nauda bija tikai ieeja – sākumpunkts, aiz kura atklājās dziļāki slāņi: neredzamas lojalitātes, pārņemti lēmumi, piesaistes, projekcijas un egregori. Tas, kas mūs tur, pat ja paši domājam, ka dzīvojam brīvi.

Šoreiz process aizveda pie tēmām, kuras līdz šim pats nebiju aplūkojis – valstis, kurās esmu dzīvojis. Un vēl plašāk – valstis, kur dzīvojuši mani senči, arī tās, kas vairs nepastāv, bet kuru nospiedumi ir dzīvi cilvēkos. Arī manī.

Dzimtas lauks turpina dzīvot mūsos – caur arhetipiem, caur enerģētisku "DNS". Mēs kļūstam par tiltiem starp dažādiem egregoriem – dažādiem vēsturiskiem laikiem, dažādām vērtību sistēmām.

Mans tēvs dzimis izsūtījumā – Omskā. Viņa vecākus aizveda ne pēc viņu gribas. Kad vēlāk mēģināju noskaidrot, par ko tieši viņi tika izsūtīti, mana māte nespēja atbildēt. Nezināja. Varbūt bija pierasts par to nerunāt. Varbūt vienkārši aizmirsusi. Klusums toreiz bija norma.

Pēc tehnikuma beigšanas arī mani dzīve aizveda citā virzienā – tā laika izpratnē gan vēl “savējā”. Sadales kārtībā tiku nosūtīts strādāt uz Maskavu, PSRS Aizsardzības ministrijas uzņēmumā. Tas skan cēli, bet realitātē – birokrātija, sistēma, noteikta lojalitāte. Darbs bija ar komandējumiem, gandrīz divi gadi Baltkrievijā.

Tie bija gadi, kuros cilvēks daudz nejautāja. Saprata, kad labāk klusēt. Apguva valodu, kurā būtiska ir ne tikai runāšana, bet arī nerunāšana. Tā bija dzīvošana “starp rindiņām”. Un tajā visā bija sava veida sistēmiska drošība – skatoties no šodienas, mānīga, bet toreiz pierasta.

Dzīvojot Baltkrievijā, sajutu, cik līdzīgas un tomēr atšķirīgas var būt teritorijas zem viena karoga. Egregors it kā tas pats, bet ar citu dialektu. Cita elpa, cits svars. Lojalitāte neizpaudās karogos, bet izdzīvošanas prasmē – pielāgoties, būt “savējam”, nerunāt lieku.

Cariskā Krievija. Latvijas pirmā republika. Padomju Savienība. Atjaunotā Latvijas Republika. Katra no tām – ar savu valodu, saviem likumiem, savām bailēm, cerībām un uztveri par pasauli. Un katra – kā atsevišķs egregors, kas vēlas, lai tu piederi.

Šie egregori neuzrunā ar himnām. Tie izpaužas smalkāk – vērtībās, instinktīvās reakcijās.

Dažkārt piefiksēju sevī konfliktu: vēlme būt praktiskam saduras ar iekšēju ierobežojumu – “nedrīkst būt pārāk redzams”. It kā kāds iekšēji signalizē – esi uzmanīgs. Tas, visticamāk, nav “mans” raksturs. Drīzāk – mantojums no laikiem, kad labāk bija palikt fonā.

Vai arī – reakcijas uz valsts simboliem, autoritātēm. Skatoties politiskus pasākumus, man grūti uztvert to nopietni. Ir klātesoša aizdomīguma ēna: “Ko viņi īsti grib?” Ne gluži skepses poza, bet iekšēja piesardzība. Uzticība kādreiz varēja maksāt dārgi. Egregora mācība: netici tam, kas redzams virspusē.

Līdzīgi arī ar naudu. Nav tik vienkārši pieņemt ideju, ka “nauda ir enerģijas plūsma”. Kaut kur dziļi joprojām dzīvo pārliecība: nauda ir apdraudējums, vai arī – tā vienkārši nepienākas. Īstie cilvēki dzīvo pieticīgi, klusumā. Ja ne – būs sekas.

Šī iekšējā pretestība īpaši parādījās sakārtojumā. Formāli – tēma bija nauda. Bet redzami kļuva citi slāņi. Attiecības ar materiālo nav atdalāmas no valstu fonu, kurā esmu veidojies. Katrs režīms nodevis savu stāstu – par darbu, īpašumu, naudu un pelnīšanu.

• Padomju egregors čukst: “Bagātība ir aizdomīga. Tās cena – blats vai nodevība. Īstie pelna maz un klusē.”

• Pirmās brīvvalsts egregors: “Lepnums. Saimnieciskums. Paša rokām veidots pamats.”

• Atjaunotās Latvijas egregors vēl meklē stāstu – cerību un vilšanās līdzsvarā.

• Krievijas egregors sevī nes: nauda kā statuss, vara kā norma, bet dziļumā – fatālisms: “Tu neko tāpat nevari mainīt. Labāk neiejaucies.”

Rezultāts – sajukums. Vienā brīdī gribu būt savas dzīves saimnieks. Nākamajā – nemanāmi sevi piebremzēju. Ne vienmēr saprotu, kurš “runā manā vietā”. Tas nav tikai jautājums par attieksmi pret naudu. Tas ir jautājums par to, kuras valsts balsī domā mana iekšējā sistēma. Un vai tā balss vispār vēl atbilst šim laikam?

Šīs piesaistes neizšķīst. Tās turpina dzīvot savā ritmā. Bet kopš šī sakārtojuma man ir lielāka skaidrība: es esmu pieslēgts vairākiem vēstures līmeņiem vienlaikus. Un katrs no tiem vēl joprojām grib, lai es to dzirdu.

Mans nodoms – atgriezties pie šīs tēmas un harmonizēt attiecības ar valsts egregoriem. Pašlaik esmu tikai pieskāries virsējai kārtai.

Drošības sajūta.

15 lauciņš

Leelas spēles lauciņš N15.

Fantāzijas lauks.(Naga-loka).

Šis lauciņš ved spēlētāju uz robežas starp redzamo un neredzamo, starp realitāti un to, kas vēl tikai veidojas.

Migla šeit nav tikai gaisā — tā apņem prātu, sajūtas un uztveri, padarot visu noslēpumainu un daudznozīmīgu.

Katrs solis ir kā ieiešana iekšējā telpā, kurā nedzird vārdus, bet jūt idejas.

Šī vieta nav bīstama, bet tajā ir jāuzturas ar apzinātību — tā kā brīnumains sapnis, kas var kļūt par murgainu maldu ceļu.

Spēlētājs šeit ir kā sapņotājs starp divām pasaulēm — starp to, ko var iztēloties, un to, ko var īstenot.

Katrs prāta tēls te materializējas kā simbols — ainava mainās pēc tavām domām.

Šeit pasaule ir kā spogulis taviem nodomiem — ja tie ir tīri, viss apkārt kļūst par skaistu dārzu.

Taču, ja spēlētāja domas ir piepildītas ar bēgšanu, nevis radīšanu, pasaule sāk trūdēt.

Čūskas čukst — nevis ar draudiem, bet kā gudras, ironiskas būtnes, kas pārbauda, vai tavs radošums ir dzīvs vai tikai ego aizsegs.

Šeit dzimst ģeniālas idejas, bet tās prasa drosmi — drosmi atgriezties un tās īstenot realitātē.

Tā ir telpa, kurā viss vēl iespējams, bet nekas nav noticis.

Un tomēr — ja tu šeit sēdi pietiekami ilgi, bez kustības, tu sāc izzust.

Dzīvības enerģija lēnām pārvēršas iztēles dūmakā, kas neko vairs nerada.

Cilvēks, kas šeit pārāk ilgi uzturas, var sākt uzskatīt, ka viņa sapņi ir īstenība.

Taču pat skaistākā ilūzija nevar piesātināt dvēseli, kas ilgojas pēc patiesuma.

Šis lauciņš ir kā gars, kas rāda iespēju — kā tas varētu būt.

Bet tas neatver durvis pats — spēlētājam jāizlemj, vai viņš pāries uz rīcību.

Te iztēle kļūst par spoguļvirsmu — tajā tu redzi ne tikai savas vēlmes, bet arī to, ko tu vēl baidies darīt.

Ja tu iemācies šajā plānā uzkavēties kā viesis, nevis kā iemītnieks, tu vari atgriezties bagātināts.

Tad fantāzija kļūst par dāvanu, nevis atkarību.

Šī ir vieta, kur bērnības sapņi atkal sāk elpot.

Kur tu vari satikt savu patieso vēlmi, pirms tā kļūst par plānu vai pienākumu.

Kur mākslinieks, domātājs, sapņotājs un dziednieks tevi gaida vienā personā — tevī pašā.

Bet, ja neiemācies dot šīm vīzijām formu, tās sāk valdīt pār tevi.

Tad tu jūties aizņemts, bet ne dari — dzīvs, bet ne kustībā.

Lauciņš jautā: "Vai tu dzīvo ar savu iztēli kā draugu, vai ļauj tai tevi kontrolēt kā saimniekam?"

Tikai tie, kas iemācās iznest no šī plāna patiesu radošumu, nevis tikai sapņainību, spēj ieiet nākamajā līmenī.

Šeit dzimst gan dziesmas, gan atkarības — atšķirība ir tajā, vai tu dari.

Reālā pasaule gaida tevi atpakaļ, ar iespējām pārvērst šos tēlus par darbiem.

Sapņu Migla ir vārti — bet tu pats esi tas, kurš izlemj, vai tie būs ieejas vai izejas vārti.

Jautājumi spēlētājam:

1. Vai tu izmanto savu iztēli, lai radītu kaut ko pasaulē, vai tikai lai sevi izklaidētu?

2. Kad pēdējo reizi tu iemiesoji savus sapņus reālā darbībā?

3. Vai tu esi kādreiz jutis, ka fantāzija tevi attālina no realitātes, nevis tuvina tai?

4. Kas notiktu, ja tu vairs nevarētu sapņot — vai tu zinātu, ko darīt ar to, kas tev jau ir?

5. Vai tavs radošums ir brīvs, vai to bloķē bailes no neveiksmes vai citu viedokļa?

6. Cik bieži tu jūti, ka dzīvo “galvā”, nevis ķermenī un darbībā?

7. Vai tavās fantāzijās biežāk ir vēlmes vai bēgšana?

8. Vai tu dalies savās radošajās idejās ar citiem, vai turi tās sevī? Kāpēc?

9. Vai esi jutis skaudību pret citu panākumiem, kas īstenojuši sapņus, kamēr tu vēl tikai sapņo?

10. Ko tev vajadzētu darīt šodien, lai tavi sapņi kļūtu mazliet reālāki?

Kāpēc mans vīrs ir idiots?"

Helingera sakārtojumu skatījums uz tēmu "Kāpēc mans vīrs ir idiots?"

Helingera sakārtojumi jeb sistēmiskie sakārtojumi ir metode, kas palīdz izprast attiecību problēmas, aplūkojot tās caur ģimenes sistēmas prizmu. Šajā pieejā uzsvars tiek likts uz to, ka jautājums nav "kāpēc mans vīrs ir idiots?", bet gan "kāpēc es izvēlējos sev šādu partneri?". Atbilde slēpjas dziļākos ģimenes modeļos un zemapziņas procesos.

Kāpēc izvēlamies tādu partneri?

Saskaņā ar Helingera metodi, mēs bieži vien neapzināti atkārtojam savas ģimenes vēstures modeļus. Piemēram, ja sievietei bijušas sarežģītas attiecības ar tēvu, viņa var izvēlēties vīru, kas atgādina tēvu, lai zemapziņā mēģinātu atrisināt neatrisinātas problēmas. Tas ir veids, kā prāts cenšas "pabeigt" pagātnes konfliktus. Tāpat sistēmiskā lojalitāte var likt mums izvēlēties partneri, kas atbilst ģimenes dinamikai, pat ja tā ir neveselīga – mēs it kā paliekam "lojāli" savai ģimenei.

Kā tas darbojas Helingera sakārtojumos?

Sesijās tiek izmantoti pārstāvji, kas reprezentē ģimenes locekļus, piemēram, sievieti, viņas vīru un tēvu. Novērojot viņu mijiedarbību, var atklāties slēpti traucējumi sistēmā. Ja vīrs simboliski atspoguļo tēvu, tas norāda, ka izvēle saistīta ar pagātnes neatrisinātiem jautājumiem. Atzīstot šos modeļus, sieviete var sākt risināt iekšējos konfliktus, kas var mainīt attiecību uztveri vai dinamiku.

Atzīšana kā pirmais solis

Helingera pieejā svarīga ir atzīšana un pieņemšana – saprast, ka partnera izvēle atspoguļo mūsu pašu ģimenes sistēmu. Tas nenozīmē samierināties ar neveselīgām attiecībām, bet gan iegūt izpratni, kas ļauj nākotnē veikt apzinātākas izvēles.

Kopumā Helingera sakārtojumi aicina skatīties uz attiecībām kā uz spoguli, kas atklāj dziļākus ģimenes modeļus. Izprotot "kāpēc man ir šāds vīrs?", varam ne tikai labāk saprast sevi, bet arī rast ceļu uz harmoniskāku dzīvi.

Runas,

zemapziņa.

Apzinātā un neapzinātā pasaule, jeb mūsu prāta un dvēseles iekšējās dimensijas, ir kā divas monētas puses. Katrai ir sava nozīme, bet tās savstarpēji savijas un ietekmē mūsu dzīvi. Apziņa ir mūsu ikdienas pieredzes līmenis – tas, ko redzam, dzirdam un domājam. Savukārt neapzinātā pasaule jeb zemapziņa glabā mūsu dziļākās atmiņas, emocionālās reakcijas un neapzinātos uzvedības modeļus. Zemapziņa ir kā dziļa, neredzama aka, kas sevī glabā ne tikai šīs dzīves pieredzi, bet arī daudz plašāku un noslēpumaināku informāciju. Tā ir mūžīga informācijas krātuve, kas iesniedzas daudz dziļāk nekā mūsu piedzimšana. Zemazpziņā glabājas arī pieredzes, kas uzkrājušās pirms mūsu pašreizējās dzīves – dzimtas pieredze un pat iepriekšējo dzīvju nospiedumi. Zemapziņa bieži vien pārņem dzimtas ieradumus, pārliecības un pat neatrisinātos konfliktus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Šīs “mantotās” pieredzes ietekmē mūs līdzīgi kā ģimenes fiziskās pazīmes vai slimības. Ja dzimtā bijušas dziļas traumas, šie nospiedumi zemapziņā var ietekmēt mūsu emocionālo stāvokli, radot izjūtas, kas šķiet bez redzama iemesla. Piemēram, cilvēkam var būt nepamatots baiļu vai trauksmes sajūta, kas var būt “mantojums” no senču piedzīvotām krīzēm vai grūtībām

Tāpat arī iepriekšējo dzīvju pieredzes  var atstāt savus nospiedumus mūsu zemapziņā. Dažos gadījumos cilvēki izjūt neizskaidrojamu pievilkšanos noteiktām vietām, interesēm vai nodarbēm, kas šķiet it kā pazīstamas, pat ja tās dzīvē nekad nav piedzīvotas. Tas tiek skaidrots kā iepriekšējo dzīvju atmiņas, kas, kaut arī dziļi apslēptas, tomēr turpina dzīvot un ietekmēt mūsu apziņu un lēmumus.

Turklāt mūsu zemapziņu var ietekmēt arī ārēja enerģētiska iedarbība vai maģiska prakse, kas vērsta pret mums. Dažādu enerģiju klātbūtne var radīt izmaiņas mūsu emocionālajā stāvoklī vai pat fiziskajā pašsajūtā, lai gan mēs ne vienmēr apzināmies šīs ietekmes avotu. Piemēram, negatīva enerģētiska ietekme, kas var nākt no citu cilvēku vārdiem vai domām, var veidot psiholoģiskus blokus, kas vēlāk manifestējas kā šķēršļi mūsu dzīvē. Šādā gadījumā cilvēks var būt nomākts vai sastapties ar neveiksmēm, kuras viņam šķiet neizskaidrojamas.

Atbrīvošanās no  it kā  sargājošā, bet patreizējā  dzīvē nevēlamā  dzimtas mantojuma vai iepriekšējo dzīvju nospiedumiem, kā arī aizsardzība pret ārēju enerģētisku ietekmi var būt iespējama, praktizējot dažādas garīgās metodes. Sistēmiskie sakārtojumi , dažādas citas sistēmfenomenoloģijas Lauka prakses kas notiek Lauka Klubā   var palīdzēt transformēt šos ierakstus un pārveidot zemapziņu. Tas ir ceļš uz iekšējo brīvību, kas ļauj mums dzīvot patiesi savu dzīvi, nevis iet pagātnes nospiedumu pavadā..

Kad mēs sākam dzīvot apzinātā saskaņā ar savu būtību, apzinoties un dziedinot zemapziņā esošos ierakstus, dzīve sāk plūst vieglāk. Pārvarot šo neredzamo ietekmi, mēs iegūstam iespēju izvēlēties dzīves ceļu ar skaidru apziņu un mērķtiecību. Tas ir kā uzplaukums, kurā mēs apzināti ieelpojam savu īsto būtību, atsakoties no veco nospiedumu ēnām un piepildot dzīvi ar gaismu un mīlestību.

Projekcija.

Vecāku projekciju tēma mūsu attiecībās ir psiholoģisks fenomens. Lielākā daļa no mums dzīvo ar domu, ka izvēlējāmies partnerus tāpēc, ka mūs piesaistīja viņu humors, asprātība vai kopējās intereses. Bet ironija ir tajā, ka ļoti bieži mūsu partneris neapzināti kļūst par mūsu vecāku "atveidu". Šis process, ko psiholoģijā dēvē par projekciju, ir senas, bērnībā izveidotas emocijas, kas nemanot izslīd uz skatuves pie ikdienas sadzīves drāmām. Bērnībā mēs uzkrājām visādus labus un ne tik labus priekšstatus par attiecībām un aprūpi, kas vēlāk pārtop par nevainīgu ekspektāciju – vai mūsu partneris šo tēlu piepildīs?

Astoņi vārti.

Dzenbudisma tiek lietots nosaukums "astoņi vārti" kas attiecas uz dažādiem ceļiem, kas ved uz apgaismību un pašizpratni. Tiem ir dažādi formulējumi atkarībā no skolas un prakses veida, bet kopumā astoņi vārti ir:

Šila (Morāle) – morālas disciplīnas attīstīšana, ievērojot ētikas principus, kas ietver labvēlību, cieņu un godīgumu. Tas palīdz attīrīt prātu un virzīties uz apgaismību.

Dhjāna (Meditācija) – dziļa meditācijas prakse, kas palīdz sakoncentrēt prātu un attīstīt iekšējo mieru, vienotību ar visu esošo.

Pradžņa (Gudrība) – dzīves un sevis izpratne; tā prasa pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, bez ilūzijām un ego. Šī gudrība rodas caur meditāciju un apziņas paplašināšanu.

Fugen (Apsolījums vai apņemšanās) – pievērsties un apņemties veikt labas darbības un palīdzēt citiem, īpaši praktizējot līdzcietību un nesavtīgumu.

Keizan (Pārdomas un disciplīna) – pašrefleksijas un disciplīnas pilnveidošana ikdienas dzīvē, kas palīdz uzturēt un stabilizēt meditācijas un morāles praksi.

Vipašjana (Ieskatīšanās) – praksē dziļi ieskatīties visā notiekošajā un izprast pasauli bez ilūzijām vai spriedumiem. Šī ieskatīšanās ļauj attīstīt skaidrību un sapratni.

Satori (Apgaismība) – pēkšņa izpratne vai "redzēšana" par savu patieso dabu un visu lietu vienotību. Šo pieredzi uzskata par nozīmīgu apgaismības ceļā.

Zazen (Sēdoša meditācija) – specifiska meditācijas forma, ko praktizē sēžot. Zazen ir centrālā dzenbudisma prakse, kas palīdz sasniegt klusumu un mieru, novēršot ilūzijas un attīstot dziļu pašizpratni.

Šie astoņi vārti veido pilnu garīgo praksi dzenbudismā, un tos izmanto kā ceļvedi ceļā uz apgaismību. Katra prakse palīdz pakāpeniski atbrīvoties no ego un atklāt dziļāku izpratni par sevi un pasauli.

Kurš svētku variants tuvāks ?

Jaudīgs vakars.

Trauma, kas piedzīvota dzemdību laikā, bieži var radīt pamatu nedrošai piesaistei, kas ietekmē cilvēka emocionālo un psiholoģisko labsajūtu visas dzīves garumā. Dzimšanas process ir bērnam pirmais lielais pārbaudījums, un tūlītējs kontakts ar māti pēc dzimšanas ir būtisks, lai veidotu drošu piesaisti. Ja šī pirmā saikne netiek nodrošināta, piemēram, ja bērns uzreiz tiek aiznests prom, lai veiktu medicīniskas procedūras, bērns var palikt ar sajūtu, ka pasaule ir nedroša vieta. Šī nedrošības sajūta var izraisīt piesaistes problēmas, kas saglabājas arī pieaugušā vecumā.

Toksiskie ?!?

Dzīvē mēs visi satiekam cilvēkus, kuriem, šķiet, patīk skatīties uz pasauli caur savas iedomības prizmu, nosaucot citus par "toksiskiem". Šķiet, ka tā ir mūsu sabiedrības modernā diagnoze – norādīt ar pirkstu uz kādu un apgalvot: "Lūk, tas ir toksisks cilvēks". Bet vai mēs paši kļūstam labāki, vieglāk elpojam vai dziedējam savas brūces, ar šādiem izteicieniem ?

Šāda veida iedomība un lepnība bieži vien slēpj dziļākas traumas un personiskus pārdzīvojumus. Ļoti bieži cilvēki, kuri ātri un skarbi izsaka spriedumu par citiem, paši cīnās ar nepārvarētām emocionālām problēmām, kas, līdzīgi kā magnēts, pievelk situācijas un cilvēkus, ar kuriem viņiem ir sarežģītas attiecības.

Dažkārt dzīvē atkal un atkal sastopamies ar cilvēkiem, kuri izraisa mūsu sirdīs diskomfortu, šaubas vai pat sāpes. Kādēļ tā notiek? Izrādās, ka cilvēki ar neizdziedētām traumām mēdz pievilkt cilvēkus, kuri iemieso mūsu nepārstrādātās emocijas. Mūsu ievainojumi gluži kā radio antenas nosūta signālus, un cilvēki, kuri sevī nes līdzīgu emocionālo bagāžu, saņem šos signālus un reaģē uz tiem. Šādi mēs bieži vien sastopamies ar cilvēkiem, kuri gluži kā mūsu spoguļi atgādina par lietām, no kurām esam centušies izvairīties vai apspiest.

Piemēram, ja bērnībā esam pieredzējuši nepietiekamu atbalstu vai emocionālu atstumtību, pastāv iespēja, ka arī pieaugušā vecumā mēs pievelkam tādus cilvēkus, kuri mūs emocionāli ignorē, pazemo vai grauj mūsu pašcieņu. Ironiski, bet līdzīgi pievelk līdzīgu – un mēs turpinām staigāt pa apli, līdz brīdim, kad apzināmies, ka tas ir mūsu pašvērtējuma un nesakārtoto robežu jautājums, nevis "toksisko cilvēku" problēma.

Lai pārtrauktu šo apli, vispirms jāmācās noteikt robežas. Cilvēki, kuri droši un stingri nosaka savas robežas, nevis izsmejoši norāda uz citiem kā "toksiskiem", parasti dzīvē sastop vairāk harmonisku un veselīgu attiecību. Robežas ir kā neredzamais vairogs – tās neļauj citiem cilvēkiem iztukšot mūsu enerģiju un līdzsvaru.

Kad cilvēkam ir skaidras un apzinātas robežas, viņš spēj neļaut sevi ievainot. Savā ziņā, šī spēja ir kā izteikta emocionālā imunitāte. Šādi cilvēki reti tiecas izmantot terminu "toksiski", jo viņiem vienkārši nav nepieciešamības definēt un šķirot citus. Viņi ar respektu izturas pret citiem, nepieļaujot situācijas, kuras varētu kaitēt viņu emocionālajai labsajūtai. Šādas robežas atņem vēlmi nodarboties ar kategorisko “labo” un “slikto” cilvēku šķirošanu, jo jebkurš mēģinājums kādu nokritizēt vai pazemināt ir kā spogulis pašam uz sevi – tas parāda mūsu iekšējās nedrošības un neizdziedētās traumas.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki mēdz savā dzīvē pievilkt grūtus un konfliktus izraisošus cilvēkus, ir pašcieņas trūkums. Cilvēks, kuram ir zema pašcieņa, bieži vien pievelk tādus cilvēkus, kas savās darbībās tikai apstiprina šo zemās pašvērtības izjūtu. Tā vietā, lai norakstītu šādus cilvēkus kā "toksiskus" un no viņiem bēgtu, vērts paskatīties dziļāk uz to, kas mūs pievelk pie viņiem. Paskatīties, vai šajās attiecībās mēs nejūtamies kā sevis atspulgs.

Pašcieņa ļauj mums pamanīt un atpazīt šos bīstamos modeļus un laicīgi pārtraukt tos, izvairoties no drāmām un emocionālās nestabilitātes. Jo augstāka ir mūsu pašcieņa, jo mazāk ir vēlmes nokritizēt un vērtēt citus, jo paši apzināmies savu vērtību un vajadzības.

Ir ironiski, ka cilvēki, kuri visbiežāk savā vārdnīcā izmanto jēdzienu “toksisks”, bieži paši sev apkārt uzbūvē šo toksisko auru. Šķiet, ka, norādot uz citu trūkumiem un apzīmējot citus kā “toksiskus”, mēs it kā cenšamies izvairīties no atbildības par savām problēmām un emocionālajām sāpēm. Taču tā vietā, lai atrastu risinājumu un iemācītos veidot veselīgas attiecības, mēs attālināmies no pašizziņas un emocionālās izaugsmes.

Tie, kuri spēj mierīgi pieņemt citu cilvēku sarežģītību, nevis šķirot un norakstīt tos ar “toksiskuma” birku, spēj arī paši tapt par emocionāli veselīgākām un harmoniskākām personībām. Tā ir dziļa psiholoģiska patiesība – cilvēki, kuri respektē un mīl paši sevi, reti pievelk vai ievelk dzīvē cilvēkus, kuri varētu viņiem kaitēt. Viņi neizjūt vajadzību pazemināt citus, jo viņu pašvērtība nav atkarīga no citu vājumu izcelšanas. Tieši šie cilvēki spēj atrast spēku pateikt “nē” ar mieru sirdī, un tas ir labākais aizsargs pret jebkādu toksiskumu.