Tumsa un gaisma: novērotāja perspektīva
2. okt. 2025,
Nav komentāru
Mums visiem tiek mācīts, ka gaisma ir primāra, bet tumsa ir vienkārši gaismas neesamība. Tas šķiet kā aksioma, pašsaprotama patiesība. Bet šis apgalvojums pilnībā atkarīgs no tā, no kādas pozīcijas mēs vērojam.
Ja tu stāvi gaismas avota priekšā – pie sveces, spuldzes vai Saules – tev šķiet, ka gaisma ir primāra un tumsa tikai tās neesamība. Bet kas notiek, ja tu stāvi tukšā vidū, tālāk no jebkura gaismas avota? Tad tumsa nav trūkums, tā ir patstāvīga klātbūtne, bet gaisma ir izņēmums, kas parādās tikai konkrētās vietās. Viss atkarīgs no novērotāja un viņa stāvvietas.
Visumā lielākā daļa telpas pastāv tumsā. Ja tu būtu apziņa, kas peld starp galaktikām, tumsa būtu tava ikdiena, bet gaisma – reti sastopts fenomens. Tumsa nepieciešama tikai viena – būt. Bet gaismai vajadzīga zvaigžņu kodolu kodolsintēze, milzīga enerģija, nepārtraukta cīņa ar dabisko tendenci atgriezties mierā. No tukšā vidus perspektīvas gaisma ir īslaicīgs viesis, bet tumsa ir mājas.
Cilvēka pieredze arī sākas tumsā. Pirms dzimšanas, mātes miesā, nav gaismas – ir tikai siltums, vibrācijas un tumsa. Pirmā pieredze ir tumsa, ne gaisma. Kad mēs guļam, mēs atgriežamies tumsā, un tas nav gaismas "izslēgšana", bet dabiska atgriešanās pamata stāvoklī. Organisms ražo melatonīnu tumsā, smadzenes atpūšas, apziņa iegremdējas dziļākos līmeņos. No organisma perspektīvas tumsa nav trūkums, bet nepieciešamība.
Lielākā daļa mūsu psihes pastāv bezapziņā – milzīgā, tumšā okeānā zem apzinātās domāšanas. Apziņa ir kā maza gaismas sala. Bet vai šī tumsa ir tikai trūkums? Junga psiholoģijā tumsa ir vieta, kur dzīvo ēna – ne ļaunums, bet neapzinātā daļa no sevis, kas satur gan bailes, gan milzīgu potenciālu. Radošie cilvēki bieži strādā naktī, tumsā, jo tur nav ārējo ierobežojumu un var piedzimt jebkas.
Visās garīgajās tradīcijās dziļākā izziņa notiek tumsā. Meditējot tu aizvēr acis un ieej iekšējā tumsā. Indijas tradīcijās trešā acs atrodas tumsā. Kristīgajā mistiķē ir "dievišķā tumsa" – vieta, kur notiek garīga pārdzimšana. Alķīmijā tumsa ir pirmais transformācijas posms, haoss, no kura rodas jauna kārtība. Tumsa nav beigas, bet sākums.
Rietumu kultūrā gaisma asociējas ar labumu un saprātu, bet Austrumu tradīcijās tumsa nav pretstatā labumam. Hinduisma dieviete Kalī ir tumša, iznīcinoša, bet arī transformējoša un radoša. Yin simbols ir tumšs, bet tas nav negatīvs – tas ir uztvērīgais, iekšējais princips. Maiju civilizācijā pazemes pasaule bija transformācijas telpa, ne elle.
Budismā augstākā izpratne aprakstīta kā "tukšums" – stāvoklis, kurā nav konceptuālu ierobežojumu. Zen tradīcijā ir paradokss: pirms apskaidrības kalni ir kalni, apskaidrības laikā kalni nav kalni, pēc apskaidrības kalni atkal ir kalni. Tas pats ar gaismu un tumsu – pirmajā līmenī gaisma šķiet primāra, otrajā tumsa, trešajā neviens nav primārs, abi vienkārši ir.
Jautājums "kas ir primārs" atkarīgs no tā, no kādas vietas tu skaties. Ja tu stāvi gaismas avota priekšā, gaisma šķiet primāra. Ja tu stāvi tukšā vidū, tumsa šķiet primāra. Abi skatījumi ir patiesi savā kontekstā. Bet varbūt dziļākā patiesība ir, ka ne gaisma, ne tumsa nav primāra. Tās ir tikai divas realitātes izpausmes formas, un tu – novērotājs – esi tas, kas piešķir nozīmi. Tu stāvi starp gaismu un tumsu un izvēlies, kuru piedzīvot kā mājas.
MAK Karšu Būtība un Darba Pamati
2. okt. 2025,
Nav komentāru
MAK (Metaforiski asociatīvās kārtis) ir vienkāršs instruments - kava ar kārtīm, uz kurām zīmēti cilvēki, ainavas, abstraktas formas, emocijas. Attēli kļūst par spoguļiem, kuros cilvēks redz savu iekšējo pasauli. Viena un tā pati kārtis desmit dažādiem cilvēkiem nozīmēs desmit pilnīgi atšķirīgas lietas.
Kad darbojies ar MAK, ir divi galvenie veidi, kā izvēlēties kārtis. Pirmais - tu redzi visas kārtis izklātas un apzināti izvēlies tās, kas tevi kaut kā saista. Otrais - tu izvēlies kārtis ar attēlu uz leju, pilnīgi akli. Šo veidu izmantoju biežāk - tad kārts izvēle ir mazāk "no galvas", un kā tiek izvilkta kārts, kas lieliski atbilst jautājumam, man arvien ir noslēpums. Šis process strādā pārsteidzoši precīzi.
Bet pats svarīgākais princips MAK darbā - nav pareizo atbilžu. Es to atkārtošu, jo tas ir tiešām pamats: nav pareizo atbilžu. Ja tu kārtī redzi zaļu koku, bet kāds cits redz drūmu mežu - jūs abi esat taisnība. Kārtī tu redzi savu pasauli. Tas, ko tu redzi, VIENMĒR ir pareizi, jo tās ir tavas asociācijas, tava pieredze, tavs stāsts.
Tāpēc cilvēks, kas vada MAK sesiju, nekad nesaka: "Nē, šeit patiesībā ir citādi..." Viņa loma ir pavisam cita. Iedomājies ceļvedi, kas palīdz tev pētīt tavu pašu iekšējo ainavu. Viņš neuzspiež savu interpretāciju, viņš jautā: "Ko tu redzi? Kas notiek šajā ainā? Ko šis personāžs jūt? Kur tu savā dzīvē esi redzējis ko līdzīgu?"
Jautājumi ir MAK darba nozīmīgākā daļa. Vēl svarīgāka ir tikai klausīšanās, dzirdēšana. Vismaz man tā šķiet. Svarīga ir jautājumu secība. Vispirms - ko redzi: krāsas, formas, darbības. Tad - ko tas liek just. Un tikai pēc tam - ko tas nozīmē. Šī secība ir svarīga, jo tā palīdz pakāpeniski iet dziļumā, nevis uzreiz lēkt pie interpretācijām.
Piemēram: "Ko tu te redzi?" - "Sievieti, kas sēž pie loga." - "Ko viņa dara?" - "Skatās ārā." - "Kā viņa izskatās?" - "Nopietna, varbūt nedaudz skumja." - "Ko viņa jūt?" - "Varbūt gaida kādu. Vai varbūt baidās no tā, kas tur ārā." - "Un kā tas ir līdzīgs kaut kam tavā dzīvē?" Un te sākas īstais darbs.
Bieži cilvēki sāk ar to, ka runā par kārti - par to sievieti pie loga. Bet pamazām, dabiski, stāsts kļūst par viņu pašu. Un tas ir brīnišķīgi, jo runāt par sevi tieši ir grūti, bet runāt par bildi - viegli. Bildes dod attālumu, kas paradoksālā veidā ļauj tikt tuvāk patiesībai.
Ir dažādi karšu kavi dažādiem mērķiem. Daži attēlo cilvēku sejas un tos var izmantot, lai izpētītu dažādas savas puses - kāds es esmu tagad, kāds gribu būt, kā es parādos citiem. Citi attēlo dzīves situācijas - var izmantot, lai apskatītu attiecības, konfliktus, izvēles. Ir kavas ar abstraktām formām un krāsām - tie perfekti emocijām un sajūtām, kas vēl nav vārdos. Un ir īpaši resursu kavi - ar atbalstošām, spēcinošām bildēm.
Dažos kavās ir divas karšu grupas - viena ar attēliem, otra ar vārdiem. Tās var kombinēt nejauši vai izvēlēties. Bieži tā nejaušā kombinācija dod pārsteidzošu metaforu - kaut ko, ko apzināti nekad nebūtu savienojis, bet zemapziņa saka: jā, tieši tā.
Viens no skaistākajiem aspektiem MAK darbā ir tas, ka tu redzi cilvēkam notiekam "aha" brīdi reālā laikā. Viņš saka kaut ko par kārti un pēkšņi apklust. Acīs ierauga atziņa. "Es tikko sapratu..." Un tas nav tavs stāsts kā konsultantam, tas ir pilnībā viņa paša atklājums. Tu tikai palīdzēji radīt telpu, kur tas varēja notikt.
Un vēl - MAK darbojas, jo mēs daudz domājam attēlos, pat ja to neapzināmies. Sapņi ir attēlos. Atmiņas ir attēlos. Nākotnes redzējumi ir attēlos. MAK vienkārši izmanto to, kā mūsu psihe jau dabiski strādā.
MAK kārtis var būt kā patstāvīga tehnika, bet es reizēm tās integrēju gan sistēmiskos sakārtojumos, gan Leelas spēlē.
Instrukcija_Pavadonim__1_.docx
Apzināta komunikācija: Ceļš no tukšiem vārdiem uz patiesu dziļumu
1. okt. 2025,
Nav komentāru
Mēs dzīvojam paradoksālā laikmetā - nekad agrāk cilvēce nav bijusi tik savienota, un tomēr nekad agrāk neesam jutušies tik vientuļi. Mēs sūtām simtiem ziņu dienā, bet cik no tām patiešām kaut ko nozīmē? Mūsu ikdienas komunikācija ir kļuvusi par virspusēju rituālu, kur "Kā iet?" - "Labi, paldies!" aizstāj patiesu sazināšanos.
Mēs runājam par faktiem, notikumiem un plāniem, bet izvairāmies no tā, kas patiešām notiek mūsu iekšienē. Daudzus no mums nav iemācījuši runāt par jūtām - mēs protam pateikt "es domāju" un "es darīju", bet kad jautā "ko tu jūti?", mēs sastingstam. Bailes no neaizsargātības, ātruma kultūra un emocionālais analfabētisms liek mums slēpties aiz tukšiem vārdiem par neko.
Apzināta komunikācija ir drosmīga izvēle būt patiesam, pat ja tas ir neērti. Tā nozīmē būt pilnībā klātesošam sarunā - gan fiziski, gan garīgi, apzināti vērojot savus vārdus, emocijas un nodomus, vienlaikus esot uzmanīgam pret sarunu partneri.
Pamatelementi
Klātbūtne šajā brīdī bez multitaskinga. Aktīvā klausīšanās - lai saprastu, nevis atbildētu. Empātija - spēja iedomāties sevi otra vietā. Beznosodījuma attieksme - atceries, ka katram ir sava patiesība. Skaidrība un godīgums - izsaki sevi tieši, izmantojot "es" paziņojumus. Ķermeņa valodas apzināšanās - tava pozitūra un žesti runā skaļāk par vārdiem.
Dziļāka saziņa
Apzināta komunikācija nav tikai par to, kā mēs runājam, bet ko esam gatavi dalīt. Tā ir izvēle runāt par jūtām - ne tikai "esmu dusmīgs", bet "jūtu sasprindzinājumu krūtīs". Par sajūtām - fiziskajām izpausmēm, ko ignorējam: "mans vēders savelkas mezglā", "jūtu siltumu izplatāmies pa ķermeni". Par bailēm un nedrošību - "baidos, ka neesmu pietiekami labs", "nezinu, vai pieņemu pareizos lēmumus". Par vēlmēm un sapņiem - ne praktiskajiem plāniem, bet dziļajām ilgām.
Praktiski vingrinājumi
"Trīs minūšu klausīšanās" - partneris runā bez pārtraukuma, tu tikai klausies. Apzināta elpošana - trīs dziļi ieelpojumi pirms emocionālas atbildes. Spoguļošana - "ja es pareizi saprotu, tu saki, ka...". Ķermeņa skenēšana - pamani spriedzi sarunā. Dienasgrāmata - reflektē par sarunām. "Bez telefona" laiks - veltīts tikai patiesai sazināšanai.
Dziļas sarunas prasa drosmīgu telpu, kur abi jūtas pietiekami droši, lai noņemtu savas maskas. Sāc ar sevi - esi tas, kurš pirmais iet dziļumā. Kad tu dalies ar kaut ko patiesi ievainojamu, tu dod atļauju arī otram būt patiesam. Apzināta komunikācija nav par ideālu - tā ir par cilvēciskumu un mūsu kopīgo pieredzi būt dzīviem ar visām sajūtām, bailēm un brīnumiem.
Vai sistēmiskie sakārtojumi būtu burvestība 16. gadsimtā?
1. okt. 2025,
Nav komentāru
Vai sistēmiskie sakārtojumi būtu burvestība 16. gadsimtā?Jūs esat dzirdējuši par Berta Helingera sistēmiskajiem sakārtojumiem, bet vai jūs zinājāt, ka 16. gadsimtā šī prakse tiktu uzskatīta par burvestību? Izklausās traki, bet iesim dziļāk.
Kas bija Žans Bodēns?
Žans Bodēns (1530-1596) bija slavens franču jurists – viņš izstrādāja modernu valsts teoriju un bija viens no spožākajiem savas paaudzes domātājiem. Bet viņš arī uzrakstīja grāmatu "Par burvestību demonomāniju" (1580), kas kļuva par raganu medību "vadlīnijām" visā Eiropā. Ironija ir tajā, ka šis progresīvais jurists vienlaikus bija atbildīgs par tūkstošiem nāvessodu.
Bodēna burvestības definīcija bija vienkārša: jebkurš centiens kaut ko panākt ar dēmonu palīdzību. Un šeit sākas interesantā daļa.
Sistēmiskie sakārtojumi caur Bodēna acīm
Helingera metode būtu Bodēnam SKAIDRA burvestība. Kāpēc? Pirmkārt, pārstāvji "sajūt" citu cilvēku (pat mirušo!) emocijas – tas ir komunikācija ar mirušajiem jeb nekromantija, kas bija viena no smagākajām burvestības formām. Otrkārt, aizvietotājs jūt emocijas , notikumus, attiecības, lietas par ģimenes vēsturi, ko viņš nevar zināt dabiski – tā ir pārdabiska zināšana bez Dieva starpniecības. Treškārt, tiek izmantots "morfoloģiskais lauks" – kaut kāds neskaidrs spēks, kas nav Dievs pēc baznīcas uzskatiem , bet dod informāciju. Bodēnam tas būtu 100% dēmonisks spēks.
Viņa loģika būtu šāda: "Ja tu zini lietas, ko nevar zināt dabiski, un tas NAV no Dieva, tad tas ir no dēmoniem. Nav citu variantu." Un tā kā sakārtojumos nav kristīgās lūgšanas vai baznīcas rituālu, tad pēc Bodēna kritērijiem – tas ir implicīts līgums ar dēmoniem. Pat ja dalībnieki to noliedz!
Spriedums? Sadedzināšana bez žēlastības.
Šamanisms un Bodēns
Šamanisms būtu vēl acīmredzamāks gadījums. Šamanis tieši sazinās ar "gariem", ceļo "citās pasaulēs", izmanto bubnus vai augu medicīnas, lai ieietu transā. Bodēnam šis būtu klasiskais burvestības modelis – rituāls, komunikācija ar gariem (kas ir dēmoni maskējas!), transa stāvoklis (dēmonisks apsēdums), un dziedināšana caur šiem spēkiem.
Šamanis kā vidutājs starp pasaulēm? Bodēnam tas ir kā priesteris, bet ne Dievam – dēmoniem. Rezultāts: sadedzināšana, un visi rituāla objekti jāiznīcina.
Tarot kārtis
Tarot lasīšana būtu "divinatio" – zīlēšana, kas Bībelē ir skaidri aizliegta. Bodēns šķīra: ja tu izmanto astronomiju kā zinātni – labi, bet ja tu mēģini uzzināt nākotni vai personas noslēpumus ar kārtīm – tas ir dēmonu darbs. Viņa argumentācija: nākotne pieder tikai Dievam. Ja kārtis "darbojas" un paredzējums piepildās, tad to atklāj dēmoni, nevis kārtis pašas.
Tarot lasītājs slēdz implicītu paktu – viņš lieto metodi, kas dabiski nevar dot šādu informāciju. Sods? Nāvessods.
Joga – sarežģītāks gadījums
Joga ir interesanta, jo tā bieži tiek pasniegta kā "tikai vingrināšanās". Bet Bodēns skatītos dziļāk. Pilna joga ietver mantru skandēšanu (Om ir Brahman skaņa – cita "dieva" pielūgsme), asanas nosauktas Shivas vārdā (pagānu dievība), un galvenais mērķis ir "apgaismība" – savienošanās ar Brahman, kas nozīmē kļūt par dievu. Tas Bodēnam būtu Lucifera grēks.
Tad ir "prana" – dzīvības enerģija, un "kundalini" – dzīvības spēks. Bodēnam šie ir dēmoniski spēki maskējas kā "enerģijas". Skaidrs dēmonu darbs.
Bet ko ar "fitnesa jogu"? Te Bodēns būtu šaubīgs. Viņš teiktu: "Pat ja tu neskandenē mantras, pašas pozas ir veidotas, lai virzītu pranu un sagatavotu meditācijai. Tu nevari atdalīt formu no satura – forma pati ir pagāniska rituāla." Viņš labāk ieteiktu pilnīgi jaunu kristīgu vingrināšanās praksi.
Spriedums jogai: pilnai jogai – sadedzināšana; "fitnesa" jogai – ļoti aizdomīgi, labāk izvairīties.
Kas visu šo vieno?
Bodēna kritēriji ir interesanti, jo tie atklāj loģiku: viņš nebija tikai fanātiķis, bet sistemātisks domātājs. Viņa galvenais tests bija: "Vai šī prakse izmanto spēkus, kas nav Dievs un nav dabiska?" Ja jā – tā ir burvestība.
Sistēmiskie sakārtojumi, šamanisms, tarot, joga – visi izmanto kaut ko "vairāk" par materiālo pasauli, bet ārpus kristīgās baznīcas. Bodēnam tas nozīmēja vienu: dēmoni.
Bodēna uzskati noveda pie tūkstošiem nevainīgu cilvēku nāves. Psihoterapija, dažādas garīgās prakses, alternatīvā medicīna – tās visas ir leģitīmi meklējumi palīdzēt cilvēkiem.
Bet šis domāšanas eksperiments ir vērtīgs: tas parāda, cik radikāli atšķirīgas var būt pasaules uzskatu sistēmas. Tas, kas mums šķiet nevainīgs vai pat palīdzošs, kādam citam laikmetā būtu šķitis dzīvībai bīstams.
Un varbūt tas mudina padomāt – ar kādiem pieņēmumiem MĒS dzīvojam, kurus nākamās paaudzes uzskatīs par tikpat absurdiem kā Bodēna raganu medības?
Psiholoģija vs. Sistemiskie sakārtojumi: kur atšķiras process?
1. okt. 2025,
Nav komentāru
Daudzi cilvēki vaicā, ar ko sistemiskie sakārtojumi atšķiras no psihologa darba. Atšķirība ir ne tikai metodē, bet arī tajā, par kādiem dzīves līmeņiem katrs strādā.
Psiholoģijā galvenais instruments ir saruna. Cilvēks stāsta par savu pieredzi, emocijām un notikumiem šajā dzīvē – bērnībā, ģimenē, darbā, attiecībās. Psihologi palīdz saprast, kas noticis un kā tas ietekmē šodienu. Lielākā daļa psiholoģijas pieeju paliek pie šīs dzīves pieredzes un neiedziļinās tēmās par dzimtas vēsturi, pirmsdzimšanas traumām vai maģiskiem ietekmes stāstiem. Psiholoģija ir ļoti daudzveidīga – pastāv dažādi virzieni, piemēram, ģimenes sistēmiskā terapija, psihodrāma, transpersonālā psiholoģija, Junga analītiskā pieeja, somatiskās metodes un eksistenciālā psihoterapija. Daži no šiem virzieniem pieskaras tam, ko var redzēt sistemiskajos sakārtojumos, piemēram, ģimenes dinamikai vai neredzamām emocionālām saitēm. Tomēr psihologs pārsvarā strādā ar klienta apzināto pieredzi, sarunu un atziņu veidošanu. Cilvēks pats izstāsta, ko jūt, ko domā un ko piedzīvojis, un darbs bieži notiek ilgā laika posmā, lai pakāpeniski atklātu dziļākās problēmas. Psiholoģija dod rīkus izpratnei, emocionālai regulācijai un jaunu stratēģiju apguvei ikdienas dzīvē.
Sistemiskajos sakārtojumos process notiek citādi. Pietiek tikai nosaukt tēmu, nav jāstāsta gari stāsti vai jādala savs viedoklis. Darbs notiek ar to, kas ietekmē cilvēku ārpus viņa paša apzinātās pieredzes. Ļoti bieži tās ir dzimtas likteņsaiknes, neizdzīvoti notikumi vai pieredze pirms piedzimšanas, bet mūsdienu sakārtojumi neierobežojas tikai ar dzimtu. Tos izmanto arī veselības, attiecību, organizāciju vai pat lielāku lēmumu, piemēram, mājas vai automašīnas pirkšanas kontekstā. Sakārtojumi var tikt piemēroti arī sapņu, pasaku vai subpersonu darbā, un ar tiem iespējams diagnosticēt vai izprast situācijas politikā, uzņēmējdarbībā, dzīvajā un nedzīvajā vidē. Sakārtojumi ļauj redzēt saiknes un nospiedumus, kas citādi paliktu nemanīti, un bieži sniedz atziņas jau vienas sesijas laikā.
Sakārtojumu metode sākās ar Berta Hellingera darbu, bet kopš tā laika tā ir attīstījusies dažādos virzienos, un mūsdienās tiek izmantotas arī citas pieejas un adaptācijas. Tikai neliela daļa sakārtojumu atklāj kā šīs dzīves pieredzi, bet arī tad cilvēkam nav jāstāsta par savām emocijām – process pats izceļ būtiskāko.
Katra metode strādā savā jomā, un katrs var izmēģināt to, kas viņam uzrunā vairāk
Sapņi .
1. okt. 2025,
Nav komentāru
ieži novēroju, kā cilvēki sapņo, un man ir radusies doma, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp sapņiem, kas mūs patiesi maina, un tiem, kas galu galā kļūst tikai par rītdienas darāmo lietu sarakstu. Ja sapnis nav kaut kā traks vai šķietami neiespējams, tas īsti neko būtisku nemaina.
Novērojot sevi un citus, esmu pamanījis, ka ar mūsu domāšanu notiek kaut kas fascinējošs, kad sapnis ir pietiekami neprātīgs. Smadzenes sāk meklēt ceļus, kurus nekad iepriekš nav meklējušas. It kā tās saka: "Labi, ja gribi to neiespējamo lietu, man būs jādomā pavisam citādi." Tieši šajos brīžos rodas tās īstās idejas. Ne tad, kad viss ir skaidrs un plānots, bet tad, kad vecais veids, kā domāt par lietām, vairs nestrādā.
Mēs visi dzīvojam savās "iespējamības robežās". Saka nu jā, tas varētu būt iespējams, bet šis nē, šis ir pārāk. Bet kurš īsti noteica šīs robežas? Parasti kāds cits kādreiz sen. Kad tu izdomā kaut ko patiesi traku, tādu, ka pat pats nesaproti, kā to varētu izdarīt, tad šīs robežas lūst. Un pēkšņi redzi, ka pasaule ir daudz plašāka, nekā domāji.
Novērojot sapņus, esmu novērojis, ka tie iedalās pa līmeņiem. Parastie sapņi ir tie, ko var izdarīt ar to, kas tev jau ir. Šie sapņi neko īpaši nemaina, tu paliec tas pats, tikai ar citām lietām. Tad ir izaicinoši sapņi, kuriem vajag pastrādāt, iemācīties jaunas lietas. Tie padara tevi nedaudz labāku, bet būtībā tu joprojām esi tas pats cilvēks.
Bet tad ir tie neprātīgie sapņi, tie īstie. Tie, kas tevi piespiež kļūt par pilnīgi citu cilvēku. Tu nevari tos sasniegt, būdams tas, kas esi tagad. Tev jākļūst par kādu citu. Un tieši tā notiek īstā transformācija.
Domāju, ka tas saistīts ar to, kā mēs esam radīti. Mūsos ir dabisks dzinulis augt un attīstīties. Bet parasti mēs to apslāpējam ar "reālismu" un "praktiskumu". Kad sapnis ir pietiekami traks, tas šo dzinuli atmodina. It kā iekšējā balss saka: "Nu labi, ja tiešām to gribi, tad man būs jāieslēdzas pilnā jaudā."
Un tad sākas īstā burvība. Pēkšņi pamanī lietas, ko nekad iepriekš neesi redzējis. Satiec cilvēkus, kas parādās kā no nekurienes. Atklāj iespējas, par kurām nemaz nezināji. Vēl vienu lietu esmu novērojis, neprātīgie sapņi dod daudz vairāk enerģijas nekā prātīgie. Ar parastajiem tu kaut kā spiedi sevi darīt lietas. Ar neprātīgajiem viņi paši tevi velk uz priekšu.
Ir kaut kas īpašs tajā sajūtā, kad tu ej pretī kaut kam, ko visi, ieskaitot tevi pašu, uzskata par neiespējamu. Tas dod tādu spēku, kādu nekad nedod "reālistiskie" mērķi. Protams, joprojām vajag darīt lietas. Bet veids, kā tu tās dari, pilnīgi mainās.
Ar parastu sapni tu plāno no tā, kas tev ir tagad. Ar neprātīgu sapni tu sāc no tā, kas tev būs jābūt, lai to sasniegtu, un tad strādā atpakaļgaitā. Manuprāt, mēs visi esam dzimuli lielām lietām. Bet parasti mēs sevi aprobežojam ar to, kas šķiet "iespējams" vai "reālistisks". Un tā paliekam daudz mazāki, nekā varētu būt.
Neprātīgie sapņi ir veids, kā izlauzties no šiem ierobežojumiem. Tie tevi piespiež kļūt par cilvēku, kas spēj to, ko šodien uzskatītu par neiespējamu. Bet jā, tiem tiešām jābūt neprātīgiem. Ja vēl aizvien šķiet reāli, tad nav pietiekami lieli.
Kad dziedināšanās kļūst par aizbēgšanu no sevis
1. okt. 2025,
Nav komentāru
Sistēmisko sakārtojumu sesijas laikā es esmu tukšums - tīrs kanāls tam, kas vēlas parādīties, un šāds ir pareizais stāvoklis, lai gan neteikšu, ka vienmēr uz visiem 100% varu to noturēt. Es vienkārši esmu klāt un ļauju Laukam runāt caur mani un aizvietotājiem, analizēju to kustības un stāvokļus, bet tas nav mans saturs. Es esmu kā radioviļņu uztvērējs - caur mani un aizvietotājiem plūst informācija, bet mēs neesam tās autori.
Bet tad klients aiziet, durvis aizveras, un tad ieslēdzas mans cilvēks - tad es jūtu sevi, vai nu siltumu krūtīs, kad Lauks atrada līdzsvaru, vai dīvaino tukšumu, kad nekas īsti neizkustējās. Dažreiz pēc sesijas es jūtu, kā manī vēl virmo klienta ģimenes dinamika, it kā būtu bijis tunelis starp viņa sistēmu un manu, un man jāatgriežas pie sevis, jāatrod savas robežas.
Visvairāk mani uztrauc tie klienti, kas grib, lai es viņiem pateiktu, kā dzīvot - "Ko darīt ar māti?", "Vai šķirties?" - un es redzu cerību viņu acīs, ka es esmu gudrais ar gatavu recepti, bet es nevaru un negribu. Sistēmiskajā darbā nav pareizu atbilžu, ir tikai tas, kas ir - skatīšanās uz to, kā pagātnes notikumi atstājuši savu nospiedumu, un šo iespaidu mazināšana, jo mēs nevaram mainīt notikumus, bet varam mazināt to iespaidu uz cilvēka dzīvi.
Un tieši šeit es redzu, kā dziedināšanās vēlme pārvēršas par vēl vienu veidu, kā izbēgt no sevis. Cilvēki nāk pie manis ar to pašu iekšējo tirānu, kas prasa ātru risinājumu, ātrāku progresu, labāku versiju no sevis. Viņi ir pieraduši, ka kāds cits viņiem saka, kā dzīvot - ģimenē, skolā, sabiedrībā - un tagad meklē to pašu arī terapijā.
Patiesībā gan dziedināšanās, gan sistēmiskais darbs nav projekti ar noteiktu beigu termiņu. Kad klients aiziet atbrīvotāks, ar vieglāku elpu un gaitu, es jūtu gandarījumu - ne tāpēc, ka es kaut ko labu izdarīju, bet tāpēc, ka cilvēks paskatījās uz to, ko nezināja vai negribēja redzēt, un notiek pārmaiņas Laukā. Bet ir reizes, kad klients aiziet ar to pašu nastu, un tad es jūtu vilšanos - ne uz viņu, bet uz procesu vai sevi.
Es neesmu tiesīgs sesijas laikā kādu mācīt, kas ir labi vai slikti, kā dzīvot - es tikai organizēju tikšanos ar patiesību Laukā, veicu intervences, lai atjaunotu lietu dabisko kārtību, enerģijas plūsmu, lai sakārtotu saites neredzamajā pasaulē, bet tālākās darbības jāveic pašam cilvēkam. Īsta pārmaiņa notiek, kad cilvēks pārstāj meklēt glābšanu ārpusē un sāk pieņemt atbildību par savu reakciju uz dzīvi.
Es redzu, kā cilvēki mēģina pārņemt atbildību par citu cilvēku dzīvēm, lai aizbēgtu no savas, kā viņi grib "izglābt" visus, tikai lai nebūtu jāskatās uz savām bailēm. Un man nav tiesības viņiem to pateikt tieši - man ir tikai jāuzticas, ka sistēma pati parādīs, kas ir vajadzīgs.
Dziedināšanās nav galamērķis, bet ceļojums ar sevi, un sistēmiskajā darbā es varu tikai parādīt ceļu, bet nevaru to noiet cilvēka vietā. Pašpieņemšana - drosmīgs akts skatīties acīs savām ēnām - ir tas pamats, no kura var sākties īsta pārmaiņa.
Kad mēs beidzam cīnīties pret sevi un sākam sadarboties ar savu dabu, kad pārstājam gaidīt, ka kāds cits mūs izglābs, aktivizējas dabiskā dziedināšanās spēja. Es varu būt klāt šajā procesā kā tukšs kanāls, kas ļauj sistēmai parādīt sevi, bet galīgo soli katram jāsper pašam.
Un tieši šajā atteikšanās no "gudrā" lomas ir visa jēga - es neesmu atbildīgs par citu cilvēku izvēlēm, es varu tikai uzticēties, ka sistēmiski sakārtotas lietas ļaus cilvēkam tikt vieglāk galā ar zemes lietām, bet ir arī viņam pašam kaut kas jādara, lai tas notiktu fiziskajā pasaulē. Pasaule sūtīs daudz norāžu, ko darīt, bet cilvēkam jāspēj tās saskatīt un tām sekot.
Kad dziedināšanās kļūst par aizbēgšanu no sevis
22. sept. 2025,
Nav komentāru
Sistēmisko sakārtojumu sesijas laikā es esmu tukšums - tīrs kanāls tam, kas vēlas parādīties, un šāds ir pareizais stāvoklis, lai gan neteikšu, ka vienmēr uz visiem 100% varu to noturēt. Es vienkārši esmu klāt un ļauju Laukam runāt caur mani un aizvietotājiem, analizēju to kustības un stāvokļus, bet tas nav mans saturs. Es esmu kā radioviļņu uztvērējs - caur mani un aizvietotājiem plūst informācija, bet mēs neesam tās autori.
Bet tad klients aiziet, durvis aizveras, un tad ieslēdzas mans cilvēks - tad es jūtu sevi, vai nu siltumu krūtīs, kad Lauks atrada līdzsvaru, vai dīvaino tukšumu, kad nekas īsti neizkustējās. Dažreiz pēc sesijas es jūtu, kā manī vēl virmo klienta ģimenes dinamika, it kā būtu bijis tunelis starp viņa sistēmu un manu, un man jāatgriežas pie sevis, jāatrod savas robežas.
Visvairāk mani uztrauc tie klienti, kas grib, lai es viņiem pateiktu, kā dzīvot - "Ko darīt ar māti?", "Vai šķirties?" - un es redzu cerību viņu acīs, ka es esmu gudrais ar g
atavu recepti, bet es nevaru un negribu. Sistēmiskajā darbā nav pareizu atbilžu, ir tikai tas, kas ir - skatīšanās uz to, kā pagātnes notikumi atstājuši savu nospiedumu, un šo iespaidu mazināšana, jo mēs nevaram mainīt notikumus, bet varam mazināt to iespaidu uz cilvēka dzīvi.Un tieši šeit es redzu, kā dziedināšanās vēlme pārvēršas par vēl vienu veidu, kā izbēgt no sevis. Cilvēki nāk pie manis ar to pašu iekšējo tirānu, kas prasa ātru risinājumu, ātrāku progresu, labāku versiju no sevis. Viņi ir pieraduši, ka kāds cits viņiem saka, kā dzīvot - ģimenē, skolā, sabiedrībā - un tagad meklē to pašu arī terapijā.
Patiesībā gan dziedināšanās, gan sistēmiskais darbs nav projekti ar noteiktu beigu termiņu. Kad klients aiziet atbrīvotāks, ar vieglāku elpu un gaitu, es jūtu gandarījumu - ne tāpēc, ka es kaut ko labu izdarīju, bet tāpēc, ka cilvēks paskatījās uz to, ko nezināja vai negribēja redzēt, un notiek pārmaiņas Laukā. Bet ir reizes, kad klients aiziet ar to pašu nastu, un tad es jūtu vilšanos - ne uz viņu, bet uz procesu vai sevi.
Es neesmu tiesīgs sesijas laikā kādu mācīt, kas ir labi vai slikti, kā dzīvot - es tikai organizēju tikšanos ar patiesību Laukā, veicu intervences, lai atjaunotu lietu dabisko kārtību, enerģijas plūsmu, lai sakārtotu saites neredzamajā pasaulē, bet tālākās darbības jāveic pašam cilvēkam. Īsta pārmaiņa notiek, kad cilvēks pārstāj meklēt glābšanu ārpusē un sāk pieņemt atbildību par savu reakciju uz dzīvi.
Es redzu, kā cilvēki mēģina pārņemt atbildību par citu cilvēku dzīvēm, lai aizbēgtu no savas, kā viņi grib "izglābt" visus, tikai lai nebūtu jāskatās uz savām bailēm. Un man nav tiesības viņiem to pateikt tieši - man ir tikai jāuzticas, ka sistēma pati parādīs, kas ir vajadzīgs.
Dziedināšanās nav galamērķis, bet ceļojums ar sevi, un sistēmiskajā darbā es varu tikai parādīt ceļu, bet nevaru to noiet cilvēka vietā. Pašpieņemšana - drosmīgs akts skatīties acīs savām ēnām - ir tas pamats, no kura var sākties īsta pārmaiņa.
Kad mēs beidzam cīnīties pret sevi un sākam sadarboties ar savu dabu, kad pārstājam gaidīt, ka kāds cits mūs izglābs, aktivizējas dabiskā dziedināšanās spēja. Es varu būt klāt šajā procesā kā tukšs kanāls, kas ļauj sistēmai parādīt sevi, bet galīgo soli katram jāsper pašam.
Un tieši šajā atteikšanās no "gudrā" lomas ir visa jēga - es neesmu atbildīgs par citu cilvēku izvēlēm, es varu tikai uzticēties, ka sistēmiski sakārtotas lietas ļaus cilvēkam tikt vieglāk galā ar zemes lietām, bet ir arī viņam pašam kaut kas jādara, lai tas notiktu fiziskajā pasaulē. Pasaule sūtīs daudz norāžu, ko darīt, bet cilvēkam jāspēj tās saskatīt un tām sekot
Valsts kā dzīvs organisms
22. sept. 2025,
Nav komentāru
alsts kā dzīvs organisms
Valsts vēstures gaitā vienmēr ir izrādījusies lielāka un spēcīgāka par indivīdu. Tā funkcionē kā dzīvs organisms, kura galvenais uzdevums ir saglabāt sevi. Šajā skatījumā valsts nav ne laba, ne slikta. Tā vienkārši ir, un tās rīcību nosaka pašsaglabāšanās loģika. Tas, ko cilvēks piedzīvo kā represiju vai ierobežojumu, valsts sistēmai ir izdzīvošanas mehānisms.
Viduslaikos šo organismu veidoja baznīcas vara, kas ar inkvizīcijas mehānismiem nodrošināja ideoloģisko vienotību. Ķeceru dedzināšana nebija individuāls naids, bet sistēmas reakcija uz draudiem tās veselumam. Monarhiju laikmets turpināja šo modeli – valdnieka griba bija sistēmas smadzenes, indivīds tikai instruments. Divdesmitajā gadsimtā totalitārie režīmi – Staļina gulagi, Hitlera gāzes kameras, Mao un Pola Pota genocīdi – bija šīs pašas loģikas kulminācija. Kā Hana Ārente rakstīja, totalitārās sistēmas ato
mizē sabiedrību, lai indivīds kļūtu par izolētu daļiņu, ko viegli absorbēt kopējā masā (Arendt, 1951).
mizē sabiedrību, lai indivīds kļūtu par izolētu daļiņu, ko viegli absorbēt kopējā masā (Arendt, 1951).Mūsdienās šis organisms mutē. Krievijā sistēmas reakcija ir tieša: par vārdu “miers” iespējams kriminālprocess, par plakātu “Нет войне” – arests. Latvijā tā pati loģika izpaužas maigāk: krimināllikuma panti par “agresorvalsts atbalstīšanu” un “kara propagandu” darbojas kā imūnsistēmas aizsardzība. Eiropas Savienībā sistēma strādā vēl smalkāk: algoritmi un “faktu pārbaudītāji” nosaka, kas ir pieļaujamais diskurss. Formas atšķiras, bet sejas ir līdzīgas – vienmēr viena patiesība, viena drošības robeža, viens kolektīvs “mēs”.
Šodien parādās jauni instrumenti. Elektroniskā nauda, kas tiek prezentēta kā ērtība, faktiski kļūst par visaptverošas uzraudzības rīku. Katrs maksājums ir pēda, katrs pirkums – datu vienība sistēmas arhīvā. Sodien sižets televīzijā, kur autobusa parka vadītājs saka, ka “neērti ar skaidru naudu šoferiem krāmēties, lai visi maksā ar karti”, ilustrē, kā sistēma, rūpējoties par ērtību, vienlaikus nodrošina totālu caurskatāmību. Džordžs Orvels 1984 aprakstīja, kā uzraudzība kļūst pilnīga tad, kad cilvēks to iekšēji pieņem. Mišels Fuko savukārt definēja panoptikona principu – indivīds nezina, kad viņu vēro, un tādēļ disciplinē pats sevi (Foucault, 1975).
Valsts kā organisms funkcionē ne tikai ar kontroli, bet arī ar uzturu. Senajā Romā to sauca par “maizi un izpriecēm”: gladiatoru cīņas uzturēja masas enerģiju un novērsa uzmanību no politiskām krīzēm. Padomju Savienībā sports bija ideoloģijas instruments, olimpiskās medaļas – valsts varenības simbols. Mūsdienās sporta industrija un šovbizness veido globālu mehānismu, kas uztur emocionālo ekstāzi un aizsedz varas darbību. Šis mehānisms funkcionē visur – Krievijā, Latvijā un Rietumos – ar dažādām izpausmēm, bet ar vienu mērķi: uzturēt organisma vienotību.
Sistēmfenomenoloģijas skatījumā valsts atgādina ģimeni. Berts Hellingers aprakstīja piederības un līdzsvara likumus: izstumts loceklis vienmēr atgriežas kā atkārtojums vai simptoms (Hellinger, 2001). Līdzīgi valstīs – neatrisinātas traumas un izstumti vēstures fragmenti atgriežas. Latvijā tā ir padomju okupācijas pieredze, izsūtījumi un kolaborācijas ēna, kas joprojām nosaka sabiedrisko klimatu. Krievijā Staļina laika nenoformētā trauma ļauj atgriezties autoritāram modelim. Eiropas Savienībā bailes no sabrukuma pēc diviem pasaules kariem atdzīvina vajadzību pēc vienas “pareizās” līnijas. Organisma loģika darbojas neatkarīgi no labiem nodomiem.
Tāpēc valsts kā organisms nav morāla būtne. Tā nerūpējas par taisnīgumu, bet par savu turpinājumu. Tai ir smadzenes – ideoloģija, kas rada vienīgo patiesību. Tai ir asinsrite – birokrātija, kas ievelk indivīdu savā apritē. Tai ir imūnsistēma – represijas, kas aizsargā veselumu no citādā. Tai ir uzturs – ienaidnieki un izpriecas, kas notur masas pievienotas.
Indivīds vienmēr zaudē sistēmai tiešā cīņā, bet sistēma arī nav nemirstīga. Inkvizīcija izdzisa, monarhijas krita, Trešais reihs sadega, Padomju Savienība sabruka. Varbūt arī šodienas digitālās disciplīnas sabiedrība reiz sabruks. Iespējams, kolektīvās traumas tiks atzītas un radīs jaunu sistēmas formu. Bet tikpat iespējams, ka organisms vienkārši mutēs un atgriezīsies ar citu seju – ar algoritmiem, ar elektronisko naudu, ar jaunu vienīgās patiesības formulu.
Valsts kā dzīvs organisms rūpējas par sevi. Tā nav ne laba, ne slikta. Tā vienkārši ir.
Turpinājums - sava cilts
22. sept. 2025,
Nav komentāru
Pēc iepriekšējā raksta par savu cilti un autentiskām tikšanāšāmies, man radās domas par to, cik neparasti dziļas patiesībā var būt šīs saiknes. Sistēmisko sakārtojumu praksē bieži sastopamies ar lietām, kas izaicina ierasto izpratni par laiku, telpu un dvēseles ceļojumiem.
Pazīstamības noslēpums
Katrs no mums ir piedzīvojis to brīdi, kad satiekam kādu pirmo reizi, bet sajūta ir tāda, it kā pazītos mūžiem. Šķietami ikdienišķa tikšanās nāk no kaut kā dziļāka - saiknes, kas pārsniedz šīs dzīves robežas.
Kad izjūtam šo nepaskaidrojamo pazīstamību, tas var būt dvēseles atpazīšana. Dzimtas pavedieni šeit var būt gan atsevišķi, gan saistīti ar iepriekšējo dzīvju kanāliem. Sistēmiskie sakārtojumi atklāj, ka dažreiz šie kanāli "savījas" viens ar otru.
Gadās, ka mēs citā savā dzīvē varam piedzimt tieši ar pašreizējo savu dzimtu iepriekš saistītos cilvēkos. Tas nozīmē, ka reizēm nesam sevī ne tikai savas d
zimtas kolektīvos stāstus, bet arī neaizgūtas mācības no senākiem paziņām.
zimtas kolektīvos stāstus, bet arī neaizgūtas mācības no senākiem paziņām.Laiks kā dzīvs audums
Mūsdienu kvantu fizika piedāvā pārsteidzošus skaidrojumus tam, kas agrāk šķita neiespējams. Ja laiku iedomājamies ne kā taisnu līniju, bet kā audumu vai spirāli, daudz kas kļūst saprotamāks.
Auduma skatījumā viss laiks pastāv vienlaikus - pagātne, tagadne un nākotne ir "iešūti" kopā. Einšteina atklājumi par telpu un laiku kā vienotu audumu to apstiprina. Mēs vienkārši "pārvietojamies" caur šo četru izmēru struktūru.
Ja tā, tad mūsu uzticēšanās kādam var būt informācija no "visiem laikiem" vienlaikus. Mūsu intuīcija "nolasa" visu šīs personas laika spektru. Spirāles skatījumā mēs atgriežamies pie līdzīgām situācijām un cilvēkiem, bet jaunā kvalitātē.
Kvantu sasaiste un dvēseles
Viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem kvantu fizikā ir sasaiste - daļiņas var būt "savienotas" tā, ka kas notiek ar vienu, tūlīt ietekmē otru, neatkarīgi no attāluma. Līdzīgi mūsu dvēseles var būt sasaistītas caur daudzām pieredzēm.
Ar dažiem cilvēkiem auduma pavedieni ir blīvāki, ar citiem - retāki. Uzticēšanās ir šī "biezuma" sajūta. Tas skaidro, kāpēc ar dažiem ir tūlītēja siltuma sajūta, bet citus nevar "ciest" bez acīmredzama iemesla.
Paralēlo pasauļu teorija saka, ka visas iespējamās realitātes pastāv vienlaikus. Katrs izvēles brīdis rada jaunas pasaules zarus, un dažreiz mēs varam "sajust" sevi no citiem zariem.
Citplanētu pieredzes un izvēles
Mūsu dvēselēm var būt pieredzes ne tikai no zemes dzīvēm. Sistēmiskajos sakārtojos dažreiz parādās saiknes ar citām pasaulēm. Ja laiks un telpa ir vienots audums, tad attālums zvaigžņu starpā nav šķērslis dvēseles ceļojumiem.
Dažreiz cilvēkā atpazīstam kaut ko, kas šķiet "ne no šejienes" - veidu, kā viņš domā vai reaģē. Tas var būt atspulgs no pieredzes citās pasaulēs. Kad satiekam kādu "pazīstamu nepazīstamo", mēs varam izvēlēties, kādu no daudzajām iespējamajām vēsturēm darīt par "īsto".
Praktiskā nozīme
Visas šīs teorijas nav tikai intelektuāla spēle. Tās maina to, kā uztveram tikšanās un attiecības. Ja sapratam, ka uzticēšanās var būt informācijas nolasīšana no plašāka laika spektra, mēs varam vairāk uzticēties savai intuīcijai.
Katru cilvēku uztveram ne tikai kā šīs dzīves personību, bet kā daudzslāņainu būtni ar bagātu pieredzes vēsturi. Svarīgāk par teorijām ir pievērst uzmanību pieredzes kvalitātei - lasīt pavedienus, simbolus, emocionālas atsaucības.
Atgriešanās pie cilts meklējumiem
Šis plašākais skatījums dod jaunu dziļumu tam, ko nozīmē atrast savu cilti. Tie nav tikai cilvēki ar kopīgām interesēm šajā dzīvē. Tie ir būtnes, ar kurām mums ir dziļa auduma sasaiste - caur daudzām dzīvēm, dažādām pasaulēm, dažādiem laika slāņiem.
Neatkarīgi no tā, vai ticam reinkarnācijai vai paralēlām pasaulēm - tikšanās paliek iespēja noņemt maskas un būt autentiskiem. Katrs cilvēks, ar ko izjūtam šo īpašo rezonansi, ir aicinājums atcerēties, kas mēs patiešām esam visā savā bezgalīgajā būtībā.
Savas cilts meklējumos.
22. sept. 2025,
Nav komentāru
Nesen notika Lauka Kluba sakārtojuma vakars. Viņš izveidojās savādāks kā parasti. Šoreiz bija maz sakārtojumu, daudz sarunu.
Parasti mēģinu sakārtojumos iztikt bez stāstiem - koncentrējamies uz darbu, uz sistēmfenomenoloģijas praktiskajām lietām. Sarunas parasti sākas jau pēc darbiem, kad viss sistēmiskais ir beidzies. Bet šoreiz tas viss sajaucās kopā, un sajutos, ka nosaukums pilnīgi atbilst saturam - tiešām Klubs, ne Darbnīca, ne Akadēmija, Laboratorija vai Skola .
Vieta, kur cilvēki atrodas starp savējiem un var stāstīt ko redz, dzird, jūt. Dalīties pieredzēs, domās, tajās lietās, ko citur nevar. Neviens nesmiesies par to, ka bērnībā pie kāda nācis vakaros spēlēties vācu kareivis vai laumiņa. Ka kāds redz lietas, ko citi neredz. Ka dzird skaņas, ko citi nedzird.
Ka šeit var pastāstīt, kā tava īpašā daba, tava dzīve un vēlmes , tava uguns neierakstās pieņemtajos sabiedrības standartos un normās. Kā tu uztveri pasauli citādāk, un kā tas tevi dara savādāku, dažkārt vientuļu starp citiem.
Šeit var uz brīdi noņemt kādu savu masku - to, ar kuru staigājam pa ikdienu - un nebaidīties no sava atspulga vai ēnas. Nebaidīties no tā, kas mūsos ir neparasts, nedefinējams, neatbilstošs.
Šī bija reize, kad nekā nedarīšana likās vērtīgāka par darīšanu. Kad vienkārši būt kopā, klausīties, dalīties bija svarīgāk nekā jebkura teorija vai metode.
Un sēžot tur, domāju - cik grūti ir atrast savu cilti. Tos cilvēkus, kur tevi pieņem autentisku, ar visām tavām īpatnībām un savādībām. Kur nav jāslēpj sava īstā seja.
Ja kas- attēls nav gluži no šī pasākuma
, bet film
ai ir saikne ar tēmu.
Mūsu iekšējās daļas: trauma, izdzīvošana un dziedināšanās
28. aug. 2025,
Nav komentāru
Trauma nav tikai sāpīgs notikums pagātnē. Tā ir pieredze, kas ietekmē mūsu iekšējo pasauli vēl ilgi pēc tam, kad ārēji šķiet – viss jau sen beidzies. Dažkārt cilvēki saka: “Kāpēc es tā reaģēju? It kā manī būtu kāda cita balss vai spēks, kas vada manu rīcību.” Tieši šeit sākas stāsts par mūsu iekšējām daļām – traumēto, izdzīvojošo un veselā kodolu.
1. Franza Rupperta skatījums: traumētā, izdzīvojošā un veselā daļa
Vācu psihoterapeits Franzs Ruppert izstrādāja teoriju, ko sauc par Identitātes orientēto psihotraumatoloģiju (IoPT). Viņa ideja ir vienkārša un tajā pašā laikā ļoti dziļa:
traumas sadala psihi trīs daļās.
Traumētā daļa glabā sāpes, šoku un pārdzīvojumu, kas bijis neizturams. Tā bieži paliek “iesaldēta laikā”.
Izdzīvojošā daļa rada stratēģijas, lai mēs varētu turpināt dzīvot – kontrolēt, cīnīties, noliegt vai aizbēgt. Tā ir mūsu glābēja, bet reizē arī cietumsargs, jo neļauj pieskarties traumai.
Veselā daļa ir mūsu dzīvotspēks, radošums un vēlme būt kontaktā ar realitāti. Tā meklē ceļu uz dziedināšanos.
Atšķirība no Hellingera sakārtojumiem
Ruppert praktiski strādā ar sakārtojumiem, bet viņš tos būtiski nošķir no Berta Hellingera ģimenes sakārtojumiem. Hellingers uzsvēra ģimenes lojalitātes likumus un neredzamās sistēmiskās saites starp cilvēkiem. Savukārt Ruppert saka, ka galvenais darbs nav ar ārējo ģimenes sistēmu, bet gan ar iekšējo psihes sadalījumu traumā.
Tāpēc viņš lieto citu terminoloģiju: nevis “ģimenes sakārtojumi”, bet “vēlmju sakārtojumi” (Anliegenaufstellungen). Šeit centrā ir cilvēka paša iekšējā vēlme vai jautājums (“Es gribu saprast, kāpēc jūtos tik vientuļš”). Sakārtojuma procesā atklājas, kā šajā vēlējumā darbojas traumētās, izdzīvojošās un veselās daļas. Tas padara neredzamo redzamu un palīdz veselajai daļai pamazām iegūt spēku.
Mēs neesam salūzuši.
Mūsos var būt ievainojumi un aizsardzības, bet vienmēr ir arī dzīvs un vesels kodols, kas meklē ceļu uz gaismu. Terapijas uzdevums ir palīdzēt šim kodolam kļūt pietiekami spēcīgam, lai satiktu ievainotās daļas ar līdzjūtību un pakāpeniski atjaunotu vienotī
Nometnē
28. aug. 2025,
Nav komentāru
Nesen notika sistēmisko sakārtojumu nometne “Dzīves upe”. Tajā vadīju meistarklasi “Nauda. Cits skats” (foto – mirkļi no meistarklases vadīšanas).
Biju iecerējis sākt ar teikumu: “Naudai pašai enerģijas nav, enerģija ir tikai tam, kas atrodas aiz naudas.” Pirms to sacīju, vēlējos pārbaudīt. Sagatavoju trīs savas Swedbank kredītkartes, ietītas salvetēs. Uz visām bija mans vārds, bet atšķīrās summas: uz vienas – 0,60 santīmi, uz otras – 1 000 EUR, uz trešās – 100 000 EUR.
Aicināju klātesošos sajust, kurā kartē ir “enerģija”. Visi vienprātīgi norādīja uz vienu. Kad iztinu, tā izrādījās karte ar 100 000 EUR.
Tas parādīja, ka šo “naudas enerģiju” var sajust pat plastmasas kartē, kas ir tikai saikne ar banku – kur reāli nemaz nav nauda, bet gan kodi datoros, kaut kur tālāk.
Tāpēc arī sāku ar teikumu: “Lai gan naudai pašai ir sava enerģija, mēs strādāsim ar ko daudz lielāku – ar enerģiju, kas cilvēkam stāv aiz naudas. Pati bāze ir mīlestība, brīvība, drošība, attiecības ar sevi un attiecības ar Radītāju. Ikdienā tas izpaužas ļoti konkrēti…”
Kad vārdi kļūst par ēnām
14. aug. 2025,
Nav komentāru
Kad vārdi kļūst par ēnām
Vārdiem ir spēks. Tas nav tikai skaņas vai burti uz papīra — tie ir tilti, ieroči un dziedinātāji. Bet spēks pazūd, kad vārdu lieto pārāk bieži, pārāk viegli un pārāk virspusēji. Tad no tiem paliek tikai ēnas — forma bez satura.
Transformācija nav jauna frizūra, diēta vai treniņu plāns. Tā ir robeža starp dzīvi un nāvi. Brīdis, kad vecais “es” mirst un nav ceļa atpakaļ. Transformācija maksā ar visu, ko esi turējis par drošu. Ja neesi bijis nobijies līdz kaulam, tā nebija transformācija.
Garīgums nav saulrietu fotogrāfijas un smaržīga tēja. Tas ir ceļš, kurā bieži ej viens, un tā nav rozēm kaisīta taka. Tā ir netīra, grūta, reizēm bīstama. Tur nav garantijas ne atklāsmei, ne mieram. Bet, ja paliec arī tad, kad viss smird un sāp, reizēm tur, negaidīti, atveras debesis.
Dziedināšana nav ātrs remonts. Tā ir saplīsuša cilvēka salikšana atpakaļ, pa gabalam. Tas ir mēnešiem vai gadiem ilgs process, kurā šķiet, ka kļūst sliktāk, nevis labāk — un tomēr tu turpini. Ja kāds sola dziedināšanu stundas laikā, tas ir tas pats, kas krāsot saplaisājušu sienu — plaisa paliek, tikai uz brīdi to neredz.
Miers nav brīdis, kad viss ir kluss. Miers ir tad, kad tevi traucē, bet tu joprojām stāvi. Tas ir spēks elpot, kamēr viss apkārt brūk. Ja tavs miers pazūd līdz ar klusumu, tas nav miers — tas ir komforts.
Mīlestība nav tikai siltums un maigums. Tā reizēm ir kā nazis — nogriež to, kas tev nav vajadzīgs, pat ja tu pretojies. Tā var piedzimt bez redzama iemesla un palikt tur, kur nav viegli. Mīlestība nav tikai sajūta — tā ir klātbūtne, kas neizbēg, pat kad tu gribētu aizbēgt pats no sevis.
Gudrība nav frāze ar skaistu fonu. Tā ir pieredze, kas maksā vairāk nekā simts grāmatas. Gudrība ir kļūdas, kas atkārtotas līdz beidzot saproti. Tā ir rēta, kas atgādina, ka mācība bija īsta. Tā ir spēja pieņemt, ka arī tas, ko tu nevari izskaidrot vai kontrolēt, ir daļa no lielāka stāsta.
Vārdi nav vainīgi, ka kļūst par ēnām. Tie esam mēs, kas tos nēsā kā lētus krekliņus, nevis bruņas vai svētus rotājumus. Bet, ja gribam, mēs varam tiem atdot saturu atpakaļ — ne ar to, ko sakām, bet ar to, kā dzīvojam.
Vilks
13. aug. 2025,
Nav komentāru
Cilvēkā dzīvo spēki, kurus senatnē tēlaini nosauca par diviem vilkiem. Viens vilks ir gaismas un siltuma nesējs — viņš barojas ar līdzcietību, pateicību, radošumu un mieru. Otrs ir ēnas vilks — viņa pārtika ir dusmas, skaudība, bailes, alkatība un sāpes. Populārā pasaka saka: uzvar tas, kuru baro. Bet patiesībā šī nav spēle, kur viens ir jānogalina, jo abi ir vienas dvēseles radījumi. Ja tu mēģināsi ēnas vilku nomērdēt badā, viņš kļūs vājš, mežonīgs un nevaldāms, un tieši tad, kad tev vajadzēs viņa spēku, viņš varēs tikai nikni klupt un kaitēt. Ja tu barosi tikai gaismas vilku, tu kļūsi maigs, bet neaizsargāts pret dzīves asajiem stūriem. Cilvēka patiesais uzdevums ir kļūt par gudru ganu, kas zina, kad dot ēst vienam un kad otram. Ēnas vilks iemāca, kā just robežas, aizstāvēt sevi, neļaut sevi pazemot. Gaismas vilks rāda, kā piedot, kā radīt un kā pacelties pāri sīkām cīņām. Šie vilki nav ienaidnieki — viņi ir kā divi brāļi, kas strīdas, bet bez otra kļūst nepilnīgi. Gudrais gans tos ved kopā pie viena ugunskura, lai tie sēž līdzās, katrs savā veidā modrs. Ezotēriskā patiesība ir tā, ka abi vilki barojas no vienas barības — tava dzīves enerģija. Tu vari viņiem dot atšķirīgu ēdienu: maigam vilkam — tavas labās domas un laipnība; ēnas vilkam — tavu disciplīnu, tavas stingrās robežas un apņēmību. Ja kāds no viņiem kļūst pārāk izsalcis, viņš apēdīs tevi no iekšpuses. Ja abi ir paēduši, viņi sargās tevi un viens otru. Cilvēks, kurš iemācījies šo līdzsvaru, kļūst mierīgs kā ezers, bet spējīgs uzliesmot kā vētra, kad tas ir nepieciešams. Tāds cilvēks nebaidās no savām dusmām, jo zina, ka tās nav valdnieks, bet kalps. Tāds cilvēks neapmaldās savā labsirdībā, jo viņam ir zobains sargs. Īstā māksla nav barot vienu un badināt otru, bet barot abus tā, lai tie strādā vienam mērķim — tavai veselai, stiprai un modrai būtībai. Un tad tu
sapratīsi, ka abi vilki patiesībā nav divi....
Epigenētika un sistēmiskie sakārtojumi – dzimtas stāsti mūsu gēnos
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Kad 20. gadsimta vidū zinātnieki pabeidza cilvēka DNS struktūras atšifrēšanu, daudzi domāja: “Lūk, tagad mēs zināsim visu par iedzimtību!” Toreiz šķita, ka gēni ir kā nemainīgs skripts – ja tev tas ir ierakstīts, tu dzīvo pēc tā. Taču drīz vien pētnieki atklāja kaut ko daudz intriģējošāku – mūsu gēni ir kā grāmata ar daudzām lappusēm, bet ne visas ir atvērtas vienlaikus. Un to, kuras lapas mēs “lasām”, nosaka ne tikai iedzimtība, bet arī dzīves pieredze, vide un pat mūsu senču pārdzīvojumi.
Šo zinātnes virzienu nosauca par epigenētiku. “Epi” nozīmē “virs” vai “pāri” ģenētikai – tas ir pētījums par to, kā gēnu izpausmes var mainīties, neizmainot pašu DNS kodu. Izrādījās, ka stress, traumas, uzturs, attiecības un pat kara pieredze var atstāt ķermenī ķīmiskus “atzīmējumus”, kas nosaka, vai kāds gēns ir aktīvs vai “guļ”.
Un vēl lielāks pārsteigums – šie “atzīmējumi” var tikt nodoti nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka, ja tavs vecvectēvs ir piedzīvojis badu, tavs organisms jau var piedzimt ar programmām, kas uzglabā un taupa enerģiju, pat ja tu dzīvo pārpilnībā. Ja dzimtā bijis karš, ķermenis var būt “uztrenēts” reaģēt ar pastiprinātu trauksmi un modrību, pat ja tev nav nekādu reālu draudu.
Sistēmiskajā pieejā mēs to redzam dzīvajā darbā ar klientiem. Cilvēks atnāk ar sajūtu, ka viņam vienmēr “jābūt gatavam”, ka nevar atslābināties. Viņš pats nekad nav piedzīvojis draudus, bet, pētot dzimtas stāstu, atklājas, ka vecvecāki bēga no kara. Epigenētika teiktu – viņa stresa regulācijas gēnu izpausme ir ietekmēta no šī notikuma. Sistēmiskā pieeja teiktu – viņš nes dzimtas emocionālo mantojumu.
Mēs esam kā sarežģīti roboti ar daudzām programmām – dažas nāk no dzimtas, dažas no sabiedrības, citas no mūsu pašu pieredzes. Daudzas programmas ir vajadzīgas – tās ļauj ikdienā darboties autopilotā, netērējot lieku enerģiju. Bet ir arī brīži, kad programma, kas reiz palīdzēja izdzīvot, tagad traucē dzīvot pilnvērtīgi. Tad ir nepieciešama mūsu cilvēciskā daļa – gars, dzirksts, kas spēj mainīt virzienu, radīt ko jaunu.
Sistēmiskajos sakārtojumos šī dzirksts reizēm mostas brīdī, kad redzam, ka “tas nemaz nav mans” – ka bailes, smagums vai vaina, ko nēsājam, patiesībā pieder citam. Tas ir savākšanās punkta nobīdes mirklis – kad mūsu apziņa pārslēdzas un mēs sākam redzēt citus iespējamos dzīves ceļus.
No kvantu fizikas skatpunkta tas atgādina paralēlās pasaules – līdz brīdim, kad pieņemam lēmumu, pastāv vairākas realitātes vienlaicīgi. Mēs varam turpināt veco stāstu vai ieiet jaunā, kur programma, kas mūs vadīja, beidz darboties. No epigenētikas skatpunkta – tā ir iespēja izslēgt gēnu izpausmi, kas uztur stresu vai smagumu.
Ir stāsti, kur sakārtojuma laikā cilvēks izsaka vārdus, kurus pirms 50 gadiem ir teicis viņa tēvs vai vecmāmiņa, un viņš pats pat nezina, ka tie reiz ir bijuši teikti. Zinātne to skaidro ar sistēmas informācijas saglabāšanu – mēs visi nesam sevī daudz vairāk par savu personīgo atmiņu.
Šie brīži ir kā tilts starp pagātni un nākotni. Kad mēs atzīstam to, kas bijis, un atdodam atpakaļ smagumu, kas nav mūsu, notiek divas lietas: dvēsele kļūst brīvāka, un mūsu gēnu “slēdži” sāk pārslēgties. Tas nav maģija – tā ir mūsu organisma spēja reaģēt uz dziļām emocionālām pārmaiņām.
Epigenētika pasaka – mēs varam mainīt to, kā darbojas mūsu gēni. Sistēmiskā pieeja pasaka – mēs varam atbrīvot savas paaudzes no nastām, kas nāk no pagātnes. Apvienojot abus, mēs iegūstam spēcīgu ceļu, kur izpratne pārvēršas rīcībā, bet rīcība – jaunā mantojumā nākamajiem.
Un tas ir stāsts par to, kā no dzimtas programmām un ķermeņa reakcijām mēs varam iziet brīvākā, apzinātākā dzīvē, kur mūsu gars vairs nav tikai maza dzirksts aiz autopilota, bet kļūst par mūsu dzīves stūrmani.
Nedualitāte.
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Mūsu prāts ir kā lielisks šķirotājs. Tas visu iedala kategorijās: labs/slikts, pareizs/nepareizs, es/citi. Šāda domāšana palīdz ātri orientēties pasaulē, bet tā arī rada mākslīgas robežas. Mēs pierodam pie sajūtas, ka pasaule ir sadalīta gabalos, nevis viens veselums.
Bāzes dualitātes, kas visbiežāk nosaka mūsu uztveri, ir:
Gaisma / tumsa
Dzīve / nāve
Vīrišķais / sievišķais
Prāts / ķermenis
Patiesība / meli
Es / citi
Augšā / lejā
Pareizi / nepareizi
Iekšā / ārā
Šīs polaritātes šķiet pašsaprotamas, bet tās ir tikai prāta radītas “koordinātas”, nevis realitātes pati būtība. Nedualitāte (non-duality) saka — patiesībā nav divu atsevišķu lietu, viss ir viena un tā pati enerģija vai apziņa, kas izpaužas dažādos veidos.
Vārds nedualitāte sanskritā ir advaita — “ne-divs”. Tas sakņojas senajā Indijas filozofijā Advaita Vedāntā, kur māca, ka Ātman (tava būtība) un Brahman (absolūtais veselums) ir viens un tas pats. 8. gadsimtā filozofs Adi Shankara sistematizēja šo mācību, bet 20. gadsimtā Ramana Maharshi to padarīja ļoti tiešu, aicinot cilvēkus jautāt sev “Kas es esmu?” līdz prāts atklāj vienotības patiesību.
Taču “Nav divi” ideja nav tikai Indijas īpašums. Budisma Mahājāna un īpaši Dzogčens izmanto sanskrita vārdu advaya ar līdzīgu nozīmi — nav atdalījuma starp skatītāju un skatāmo. Zen tradīcijā to māca caur koaniem un tiešu pieredzi: “Pirms apgaismības kalni ir kalni, pēc apgaismības kalni atkal ir kalni.” Taoisms redz Yin un Yang nevis kā pretpolus, bet kā viena veseluma dinamiku. Pat Sūfisms runā par ego šķīdināšanu un saplūšanu ar dievišķo, kas arī ir nedualitātes pieredze.
“Nav divi” vingrinājums ir mūsdienīga, praktiska forma šai senajai idejai. Tā būtība ir pārorientēt uztveri no “es pret pasauli” uz “es kā pasaules daļa un vienlaikus kā pati pasaule”. Praktiski tas notiek šādi:
Atrodi mierīgu vietu, kur vērot apkārtni.
Pamani, kā prāts automātiski piešķir nosaukumus lietām — “koks”, “krēsls”, “putns”.
Atcel vārdus un vienkārši jūti formu, krāsu, kustību.
Skaties plaši, uztverot visu redzes lauku vienlaicīgi.
Sajūti, ka tu un tas, ko redzi, notiek vienā telpā, vienā procesā.
Atkārto sev: “Nav divi.”
Regulāra šī vingrinājuma prakse rada ievērojamas pārmaiņas. Reakcijas kļūst mierīgākas, spriedums “pareizi/nepareizi” zaudē asumu. Identitāte kļūst elastīga, un tu vairs nejūties iesprostots vienā lomā vai uzskatā. Laika sajūta kļūst brīvāka — pagātne un nākotne saplūst tagadnē.
Var teikt, ka prāts pamazām pārstāj uzstāt uz sadalījumu, un atklājas tas, kas vienmēr ir bijis — vienots veselums. Dualitātes filtru noņemšana nenozīmē, ka atšķirības izzūd; tas nozīmē, ka tās tiek redzētas kā harmoniskas vienas dzīves krāsas, nevis kā šķelta pasaule.
Tāpēc “Nav divi” nav mācība, kurai jātic — tā ir pieredze, kuru vari pārbaudīt pats, bez starpniekiem. Un, ja to dari pietiekami bieži, pienāk brīdis, kad vairs nevar pateikt, kur beidzas “tu” un sākas “pārējā pasaule” — jo viss vienkārši ir.
Savākšanās punkts.
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Savākšanās punkta nobīde – dvēseles ceļš cauri programmām un realitātēm
Savākšanās punkts ir mūsu apziņas “atskaites koordināta” — vieta, no kuras mēs redzam pasauli. Kamēr tas nemainās, mēs uztveram dzīvi caur vienu un to pašu filtru, it kā skatītos vienu un to pašu filmu atkal un atkal.
Taču lielākā daļa no mums šo filmu pat nav izvēlējušies paši. Mēs esam kā sarežģīti roboti — pilni ar programmām, kas nāk no dzimtas, sabiedrības, izglītības, kultūras un visām vietām, kur dzīvēs esam bijuši. Šīs programmas nosaka, kā mēs reaģējam, ko uzskatām par iespējamu, ko atmetam pat nepamēģinot.
Tas nav slikti — bez šīm programmām mēs nespētu izdzīvot. Daudzas ikdienas lietas pat nav vērts tērēt apziņas enerģiju: tās notiek autopilotā, un tas ir labi. Taču tajā pašā laikā ir arī daļa, kas nav programma. Tā ir mūsu būtība, gars, dzirksts, kas spēj mainīt virzienu, izgudrot ko nebijušu, iziet ārpus ierastā.
Sistēmiskajos sakārtojumos tieši šī dzirksts reizēm tiek pamodināta. Kad savākšanās punkts nobīdās, mēs pēkšņi redzam realitāti no citas koordinātas. Vieta sistēmā, kas likās nemainīga, pēkšņi atklājas kā izvēle. Dzīves stāsts, kas līdz šim šķita lemts, pārvēršas par vienu no iespējamiem scenārijiem — un mēs redzam, ka ir arī citi.
Dažkārt šī nobīde jūtama kā dvēseles atmiņas atvēršanās. It kā kaut kas senāks par šo dzīvi atcerētos, kur ir brīvība un kur ir ieslodzījums. Varbūt tā ir cita inkarnācija, kur līdzīgs mezgls palika neatrisināts. Varbūt tā ir paralēlā realitāte, kur mēs jau esam izvēlējušies citu ceļu.
Kvantu fizikas valodā tas atgādina superpozīciju: līdz brīdim, kad pieņemam lēmumu, mēs pastāvam vairākās realitātēs vienlaicīgi. Savākšanās punkta nobīde ir brīdis, kad dvēsele saka: “Šajā realitātē es turpināšu.” Un visa sistēma sāk pielāgoties jaunajam virzienam.
Tad mēs pārstājam būt tikai programmu kopums. Programmas paliek — kā noderīgi rīki, kā fonā darbojošās funkcijas. Bet stūri rokās paņem tas, kas vienmēr bijis mūsos — radošā, brīvā, apzinātā būtība.
Un šajā brīdī notiek tas, ko no malas var saukt par brīnumu, bet no iekšpuses — par atgriešanos sevī. Jo patiesībā tas nav tikai skatījuma maiņa. Tā ir realitātes maiņa.
Kad sistēmiskie sakārtojumi satiekas ar kvantu domāšanu
12. aug. 2025,
Nav komentāru
Kad sistēmiskie sakārtojumi satiekas ar kvantu domāšanu
Sistēmisko sakārtojumu lauks bieži tiek uztverts kā psiholoģijas teritorija. Taču, ja paskatāmies uz kvantu fizikas idejām, rodas sajūta, ka tās abas runā par līdzīgiem mehānismiem — tikai atšķirīgās valodās.
1. Informācijas lauks un kvantu sapīšanās
Kvantu fizikā ir parādība, ko sauc par sapīšanos (entanglement): divas daļiņas, kas reiz bijušas kontaktā, saglabā savstarpēju saistību neatkarīgi no attāluma vai laika.
Sistēmiskajā skatījumā tas ir kā dzimtas vai organizācijas dalībnieki — pat ja notikumi bijuši pirms paaudžu desmitiem, emocionālie un attiecību nospiedumi joprojām ietekmē tagadni.
Sakārtojuma pārstāvji, “pieslēdzoties” lomai, sāk atspoguļot šo neredzamo saikni — gluži kā kvantu daļiņas, kas “zina” viena par otras stāvokli.
2. Novērotāja efekts un sistēmiskā redzamība
Kvantu fizikā novērotāja efekts saka: mērījums ietekmē rezultātu — jebko, ko aplūkojam, mēs arī mainām.
Sistēmiskajos sakārtojumos līdzīgi: kad sistēmas neapzinātā struktūra kļūst redzama, tā sāk mainīties. Brīdis, kad ģimenes noslēpums tiek atklāts vai neatzīts dalībnieks tiek iekļauts, izmaina visu sistēmas “konfigurāciju”, pat ja mēs tikai skatāmies uz to, neko aktīvi “nedarot”.
3. Savākšanās punkta nobīde
Šis termins nāk vairāk no K. Kastanedas aprakstītās apziņas ģeometrijas, bet ideja labi saskan ar kvantu domāšanu: apziņai ir noteikts “atskaites punkts”, no kura tā uztver realitāti. Ja tas nobīdās, mainās arī visa uztveramā pasaule.
Sistēmiskajā darbā šī nobīde notiek, kad cilvēks piedzīvo jaunu skatījumu uz savu vietu sistēmā. Piemēram, no “es esmu vecāku upuris” uz “es esmu dzimtas turpinājums, kas saņem un dod tālāk”. Tā ir psiholoģiska, bet pēc būtības — arī “kvantu lēciens” uztverē.
4. Paralēlās pasaules un potenciālie scenāriji
Kvantu mehānikā eksistē daudzu pasauļu interpretācija: realitāte sadalās vairākos iespējamos scenārijos katru reizi, kad tiek pieņemts lēmums.
Sakārtojumos mēs bieži redzam vairākas iespējamās “nākotnes līnijas”: viena, kur cilvēks paliek vecajā sistēmiskajā dinamikā, un otra, kur viņš izvēlas jaunu rīcību. Kad sakārtojumā “izspēlē” šo jauno pozīciju, tā kļūst par reālu potenciālu — gluži kā izvēlēties citu “paralēlo pasauli”.
5. Nelineārs laiks un piekļuve pagātnei
Kvantu fizikā laiks nav obligāti lineārs — daži procesi var ietekmēt pagātni vai vismaz vienlaicīgi pastāvēt dažādos “tagadnēs”.
Sistēmiskajā laukā, kad pārstāvis sajūt frāzi vai emociju no notikuma pirms 50 gadiem, tas nav “atgriešanās laikā”, bet drīzāk — piekļuve informācijai, kas joprojām eksistē tagadnē. Dzimtas sistēma to nes sevī kā “aktīvu failu”, līdz tas tiek atpazīts un integrēts.
Kvantu fizika mums māca, ka realitāte nav tik stingra un atdalīta, kā šķiet. Sistēmiskie sakārtojumi to parāda dzīvajā: mēs visi esam savienoti, mūsu pagātne nav pazudusi, un apziņas skatpunkta maiņa var radīt pavisam citu nākotni.