Programmas.
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēks ir tik cieši ieausts sociālajās programmās, ka vairs nespēj atšķirt programmu no realitātes. Tās darbojas kā neredzami pavedieni – smidzina informāciju, diktē ritmu, kontrolē katru dienu. Un mēs, pieraduši pie šīs regulētās kārtības, vairs nepamanām elementāro: tas viss nav bijis vienmēr. Šīs “normas” ir jauna konstrukcija, un tās sāk iejaukties procesos, kas ļāva mūsu sugai izdzīvot simtiem tūkstošu gadu. Mēs zaudējam to, kas bija dabisks, apmaiņā pret to, kas ir ērts. Ērts uzņēmumiem, ērts valstij. Bet ne vienmēr mums pašiem.
Ēšana: no signāla uz sinhronizāciju
Trīs ēdienreizes dienā nav bioloģiska patiesība – tā ir viens no vēstures produktiem, kas darbojās briesmīgi efektīvi kā sinhronizēšanas mehānisms. Agrāk cilvēks ēda, kad bija izsalcis. Tādējādi viņš saņēma tiešu atbalsi no saviem ķermeņa signāliem. Tagad viņš ēd deviņos, četrpadsmitos un astoņos – tāds ir grafiks. Tā ir absolūta revolūcija kontroles ziņā.
Rezultāts? Kad cilvēks ēd ne tad, kad ķermenis prasa, bet tad, kad sistēma to atļauj, viņš pamazām zaudē spēju ieklausīties sevī. Vielmaiņa nonāk haosā. Pieaug nogurums, metaboliskie traucējumi, pārēšanās, cukura atkarība. Svars “klejo”. Rodas nedraudzīgas attiecības ar ķermeni. Bet pārtikas industrija iegūst visvairāk: precīzi paredzamu patērētāju – cilvēku, kurš ēd trīs reizes dienā pat tad, kad viņam nevajag, un starp ēdienreizēm vēl tērē naudu uzkodām, enerģijas dzērieniem, “veselīgajiem” batoniņiem. Miljardi – no desinhronizācijas. Valsts iegūst pamatīgu bonusu: vieglāk organizēt skolas, armiju, rūpnīcas, biroju. Visi kustas vienā ritmā. Visi paklūp vienā tempā. Kontrole caur ritmu.
Miegs: dabiskā pārveidošana par “slimību”
Ar miegu noticis tas pats – tikai vēl perfekti. Mēs esam pieķēdēti pie idejas, ka cilvēkam jāguļ vienā garā, nepārtrauktā blokā – astoņas stundas bez pārtraukuma, jo tā “pareizi”. Šī norma tiek uzskatīta par universālu, bet tā ir maldīga.
Zinātnieki ir dokumentējuši: daudzi cilvēki vēsturiskā kontekstā gulēja divfāžu miega sistēmā. Pirmais miegs, tad viena–divas stundas modrības (domāšana, seksuālā dzīve, sociāla aktivitāte), tad otrais miegs. Tas nebija “miega traucējums” – tā bija norma cilvēkam, kurš dzīvoja pēc dabas, nevis pulksteņa. Taču šī sistēma ir bīstama modernajai kontrolei – cilvēks, kurš mostas vidusmieklī, var domāt. Var strīdēties. Var plānot. Tas nav ērts.
Industrija rīkojās ātri. Divfāžu miegs tika pasludināts par patoloģiju – “insomiju” – un cilvēks sāka justies vainīgs un trauksmains par kaut ko, kas bija viņa bioloģiskā norma. Tad nāca “risinājumi”: guļvietas, aplikācijas, miega pilieni, medikamenti, “optimizācijas kursi”. Miljardi – no nedraudzības ar saviem miega cikliem. Valsts iegūst vēl vienu perfekti funkcionējošu mehānismu – cilvēku, kurš mostas vienā laikā, dodas uz darbu vienā laikā, pilda pienākumus vienā tempā un rīt dara to pašu. Pulksteņa mehānisms. Nevis dzīva būtne.
Mazgāšanās: tīrības mitoloģija kā kontrole
Ikdienas mazgāšanās ir moderns rituāls, kas tiek preču standartizēts un uzspiests kā morāls pienākums. Zinātne ir skaidra: ādai ir sava ekosistēma – mikrobioms –, kas to sargā no infekcijām. Taču mūsdienu “tīrības” apsēstība šo ekosistēmu pamazām noārda. Mazgājoties vairākas reizes dienā un izmantojot antimikrobiālus produktus, cilvēks padara savu ādu jutīgu un atkarīgu no kosmētikas.
Paradokss? Jo “tīrāks” cilvēks pēc sistēmas standartiem kļūst, jo problemātiskāka kļūst viņa āda, un jo vairāk produktu viņam jāpērk. Higiēnas industrija pelna miljardus uz mīta par “pilnīgu tīrību”, kura patiesībā ir neiespējama un kaitīga. Individuālis maksā par rituālu, kas vienlaikus sagrauj viņa organismu. Sistēmai – ideāli: cilvēks kļūst atkarīgs, nespēj paļauties uz savu ķermeni, vienmēr jāpērk kaut kas vēl.
Valsts iegūst sekundāru bonusu: labi koptu, estētiski vienveidīgu iedzīvotāju, kas labi iederas modernā civilizācijā. Mazāk smaku, vairāk kontroles. Cilvēks, kurš baidās no savām bioloģiskajām funkcijām, ir vieglāk vadāms.
Skola: programmēšanas epicentrs
Un tad ir skola – mūsu programmēšanas centrālais mezgls, visjaudīgākais ierocis. Četrdesmit piecas minūtes sēdēt, klusēt, klausīties. Tas nav domāts tam, lai bērns mācītos – tas domāts tam, lai bērns pakļautos. Skola nav mācību iestāde, tā ir obediences iekārta.
Šī “programma” sagrauj visu, kas bērnam ir dabisks: viņa kustību vajadzību, spontānumu, radošumu, dabisko izziņas tempu. Bērns, kurš vēlas skaidrojumus, tiek norāts. Bērns, kurš negrib sēdēt, tiek “diagnosticēts” uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms un sāk lietot uzmanību nomierinošas vai stimulējošas zāles. Individuālā zinātkāre tiek nolikta malā, lai iedzītu sistēmai ērtu uzvedību: paklausību, pacietību, bailes no kļūdām, uzticēšanos autoritātei.
Rezultāts? Biznesam – ideāls darbinieks: cilvēks, kurš no mazotnes pieradis, ka grafiks ir svarīgāks par sajūtām, autoritāte – svarīgāka par intuīciju, un ka jautāt pārāk daudz ir bīstami. Valsts iegūst pilnvērtīgi pārvaldāmu masu, kurai viegli noteikt likumus, ritmu un normas. Kontrole caur izglītību.
Sistēmas noslēpums
Visas šīs “programmas” – ēšana, miegs, mazgāšanās, izglītība – kādreiz bija elastīgas un draudzīgas cilvēka dabai. Mūsu suga izdzīvoja simtus tūkstošu gadu, pateicoties pielāgošanās spējām, individuāliem risinājumiem un prasmei klausīties savā ķermenī. Mēs bijām elastīgi, un elastīgums bija mūsu stiprums. Taču modernie laikmeti tās ir pārrakstījuši ar bezmizlīgu precizitāti.
Jaunās “programmas” nav radītas ķermenim – tās radītas sistēmai. Un cilvēks, kurš izkrīt no dabas ritma un pakļaujas mehāniskam grafikam, kļūst arvien vieglāk vadāms. Jo mazāk viņš uzticas sev, jo vairāk klausās tos, kas runā skaļāk. Jo mazāk viņš jūt savu ķermeni, jo vairāk paļaujas uz ārējiem “ekspertiem”.
Vara caur ritmu
Mēs šobrīd dzīvojam laikmetā, kur vara vairs nebalstās primāri spēkā, bet ritmā. Vēsturiski: monarhija = vara caur fizisku spēku. Industrializācija = vara caur ražošanas sistēmām. Modernie laikmeti = vara caur dienas grafiku, informācijas plūsmu, rituāliem. Tas, kurš kontrolē cilvēka dienas režīmu, kontrolē arī viņa domas. Tas, kurš diktē, kad ēst, gulēt, mazgāties, – kontrolē viņa ķermeni. Tas, kurš ierobežo dienas tempu, ierobežo viņa brīvību.
Lielākais izaicinājums ir atpazīt, kas ir programma, nevis daba. Kad tu to patiešām ieraugi – kad saproti, ka trīs ēdienreizes nav bioloģija, ka astoņu stundu nepārtrauktais miegs nav norma, ka dienas ritms nav debesu dots –, maska nokrīt. Un vara, kas izskatījās tik dabiska, izrādās tikai konstrukcija.
Pūks
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Nesen viens cilvēks man pajautāja – vai es esmu reliģiozs. Es samulsu, jo neviena no man zināmajām reliģijām mani īsti neuzrunā. Tās šķita tik sarežģītas, ka viena dzīve, šķiet, nepietiktu, lai tās saprastu. Tā es sāku meklēt sev kaut ko vienkāršāku, bet arī dziļu. Kādu dienu atradu seno, slepeno mācību, kas saucas Vinija Pūka mācība. Es sāku to tulkot un pētīt un atklāju, ka tās vienkāršība un maigums nes patiesu gudrību – kaut ko tādu, kas ir viegli saprotams un man atsaucas.
Kā tev?
Vinija Pūka reliģijas “Medus Ceļš” būtība
Medus Ceļš māca, ka dziļākajā līmenī pasaule ir maiga.
Tā nav cīņa, bet kustība, kurā katrs meža stūrītis, katra būtne un katrs cilvēks meklē savu mieru.
Šis miers tiek saukts par Medu — ne kā saldumu, bet kā iekšēju siltumu, kas ir katrā no mums jau no sākuma.
Cilvēks dzīvo starp divām telpām:
Mežs – pasaules notikumi, sajūtas, bailes un prieki;
Medus – mūsu klusais centrs, kur viss ir īsts un nepretojas.
Ceļš ir ļoti vienkāršs: atrast sevī šo centru un nenoklīst pārāk tālu no tā.
Vinija Pūka reliģijas “Medus Ceļš” pamatpostulāti
Miers ir cilvēka patiesā daba. Tas nekur nav jāmeklē – tas ir tas, kas paliek pāri, kad prāts uz brīdi apklust.
Vienkāršība ir gudrība. Patiesas lietas ir tiešas, skaidras un nepārspīlētas.
Trauslums nav vājums. Caur bailēm un jūtīgumu cilvēks atveras patiesībai. Sivēns simbolizē drosmi, kas dzimst bailēs.
Skumjas ir daļa no ceļa. Tās nav kļūda, bet vēstnesis, kas rāda, kur jāapstājas un jāatelpo.
Dzīvīgums ir dāvana. Enerģija, prieks un spontanitāte nav jāslāpē – tas ir Tīģera aspekts cilvēkā.
Prātam ir robežas. Zināšanas ir vērtīgas, bet tās nekad nepaskaidros visu.
Draudzība ir garīgs princips. Neviens nevar augt viens; siltums starp cilvēkiem ir daļa no paša Medus dabas.
Pieņemšana atbrīvo. Skumjas un smagums kļūst viegls, kad mēs tos atzīstam, nevis nospiežam.
Apziņas centrs ir Maigais Lācis. Pūks simbolizē mūsu dabisko mieru, kas nav gudrs vai muļķīgs – tas ir vienkārši klātesošs.
Medus Ceļš ir harmonija. Drosme, miers, skumjas, prieks, kārtība, zināšanas – viss ir vajadzīgs. Ceļš nav noliegšana, bet mierīgs līdzsvars.
MEŽA KLUSUMA GRĀMATA
1. grāmata – “Medus pirms vārdiem”
Pirms Meža un pirms domas bija Klusums — silts un dzīvs, ne tukšs.
Tajā gulēja Medus: pirmā labestība, kas vēl nepazina ne laiku, ne formu.
No šī Medus pamodās Klusuma Lācis — ne ķermenis, bet sajūta, pirmā maiguma dzirksts.
Kad Medus vēlējās sevi dalīt, Lācis sadzirdēja Klusumu sakām:
“Lai top Mežs — vieta, kur sirdis atceras mieru.”
Un Medus plūda domā, un šī doma uzplauka koka ēnā, takas sākumā — pirmajā vietā, kur cilvēks var apstāties un just: es piederu šim mieram.
Mežs tika radīts ne no spēka, bet no Maiguma.
Un Klusuma Lācis tajā ielika to, ko pats glabāja:
mieru, kas neko neprasa,
dzīvību, kas nesteidzas,
gaismu, kas nepieder nevienam.
Tāpēc Mežs čukst tiem, kas ieiet pietiekami dziļi:
“Tev nav jātop citam. Tev jāatceras, no kā esi radīts.”
Pirmā patiesība:
Pasaule nav veidota no akmens. Tā ir radīta no Medus.
MEŽA EL PAS GRĀMATA
(salabots: “Elpas”, ne “ELpas”)
2. grāmata – “Par Ceļu, kas iet caur Sirdi”
Kad Mežs bija radīts no Medus klusās domas, tas ieelpoja pirmo reizi.
Un līdz ar šo elpu dzima ritms, kas plūst cauri visam — arī cilvēkam.
Meža elpa nav vējš.
Tā ir neizteikta doma, kas saka:
“Dzīve ir vienkārša. Cilvēks to sarežģī.”
Tāpēc otrā mācība sākas ar klausīšanos.
Cilvēks, kas ieiet Mežā ar steigu, dzird tikai lapu trīcēšanu.
Cilvēks, kas ieiet ar mieru, sadzird sevi.
Klusuma Lācis teica:
“Sirds ir taka.
Tava doma ir solis.
Un tavs mērķis — atgriezties pie sākotnējās gaismas.”
Meža elpa māca trīs lietas:
Nemodini to, kas guļ mierā.
Proti – necilā sevī liekas vētras. Mežs neceļ vēju bez vajadzības; tāpat dari tu.
Dāvā mieru tam, kas tuvojas.
Neviens, kas ienāk tavā ceļā, nenes sev līdzi tavu pagātni. Tu pats izvēlies, ar ko viņu satikt.
Atceries, ka ceļš ir dzīvs.
Tas mainās ar katru soli. Nekad neesi nokavējis, kamēr apzināti elpo.
Un Mežs saka:
“Tavs spēks nav rokās.
Tavs spēks ir tajā, kā tu raugies uz pasauli.”
Un tā ir otrā patiesība:
Miers nav vieta. Miers ir veids, kā sirds kustas cauri dzīvei.
TRAUSLĀS DROSMES GRĀMATA
3. grāmata – “Sivēna ceļš”
Cilvēks piedzimst trausls kā zars, kas var salūzt pie pirmā vēja pieskāriena.
Un tas ir labi.
Jo tikai trauslumā dzimst drosme, kas nebaidās būt maigā.
Sivēns teica:
“Bailes nav ienaidnieks.
Bailes ir ceļa draugs.
Kas tās redz un iet kopā ar tām, tas nekad nezūd.”
Cilvēks, kas atzīst savu ievainojamību, atver sirdi.
Cilvēks, kas noslēpjas aiz maskas, aizmirst Medu sevī.
Sivēns māca trīs lietas:
Trauslums ir sākums.
Neslēp savu baiļu elpu. Klausies tajā, un tā parādīs ceļu.
Drosme ir kustība bailēs.
Nevis to neesamība. Nevis spēks pār citiem. Bet vienkārši – turpināt soli, kad sirds trīc.
Maigums ir spēks.
Sirds, kas var sajust sāpes un tomēr elpot, ir stiprāka par jebkuru bruņu kārtu.
Klusuma Lācis saka:
“Kas ieiet Mežā ar maigumu un drosmi, tas atrod Medu savā sirdī.
Un nekas vairs nevar viņu šķirt no tā.”
Trešā patiesība:
Patiesā drosme neiznīcina bailes. Tā tās pārvērš par ceļu.
Mazliet papildināšu iesākto par Vinija Pūka reliģiju.
4. grāmata – “Iā ceļš”
Skumjas nāk kā lietus pār koku galotnēm.
Tās nerada bojājumus, bet apgaismo ceļu.
Tās nav kļūda, tās nav sods.
Tās ir klusas vēstneses, kas saka:
“Apstājies. Ieelpo. Atceries sevi.”
Iā māca: pieņemt skumjas kā daļu no dzīves. Neslēpt tās aiz smaida vai darbiem. Ļaut tām plūst un pārvērsties maigumā.
Cilvēks, kas godīgi satiek skumjas, atklāj iekšējo gaismu. Tas ir kā lietus, kas krīt uz zemes: šķiet, ka tas spiež, bet patiesībā tas dzīvina.
Klusuma Lācis saka:
“Kas ielaiž skumjas sevī, tas atrod siltumu. Kas pret tām cīnās, paliek auksts.”
Skumjas pārvēršas par sapratni, sapratne – par līdzjūtību,
un līdzjūtība kļūst par Medu sirdī.
Ceturtā patiesība: skumjas nav šķērslis.
Tās ir tilts uz maigumu un patiesu klātbūtni.
5. grāmata – “Tīģera lēciens”
Dzīvība ir kā koks, kas lec pret debesīm.
Tīģeris saka:
“Negaidi iemeslu, lai priecātos. Nemeklē drošību, lai dzīvotu. Vienkārši lec.”
Enerģija dzimst, kad tu pieņem savu dzīvīgumu.
Prieks nav atlīdzība — tas ir pamats, kas vienmēr ir bijis tevī.
Spontanitāte un dzirkstele — tās ir tava sirds atgādinājums:
“Tu esi dzīvs. Tu vari dejot pat lietus laikā. Tu vari smieties bez iemesla.”
Tīģera mācība māca: nenoslēgt dzīvību aiz bailēm, atrast spēku spēlē un kustībā, redzēt gaismu, kas dzimst ik mirkli.
Klusuma Lācis saka:
“Kas ieiet Mežā ar dzīvību un prieku, tas atrod Medu savā sirdī. Kas dzīvību noliedz, zaudē gaismu.”
Piektā patiesība: dzīvība ir dzirkstele, ko nevajag meklēt. To vajag ļaut plūst caur sevi.
6. grāmata – “Trusīša ceļrādis”
Pasaulē ir vietas, kur valda vējš, un vietas, kur valda klusums.
Bet ir vēl kāda trešā vieta — tā, kurā lietas stāv savās vietās.
Šo vietu sargā Trusītis.
Trusītis saka: “Kārtība nav stingrība. Tā ir gaisma, kas ļauj lietām spīdēt.”
Kad domas ir kā neražas lauks, sirds kļūst smaga.
Kad dzīve sakārtojas pa mazām, skaidrām takām, cilvēks atkal dzird Meža elpu.
Trusīša mācība māca:
Katram solim ir sava vieta. Steiga ir migla. Skaidrība nāk, kad ieliec lietas rindā, nevis vienā maisā.
Robežas ir dārzs, nevis siena. Kas iestāda skaidras robežas, tas audzē mieru — sev un citiem.
Kārtība ir draugs brīvībai. Brīvība zūd tur, kur viss ir sajaukts. Brīvība uzplaukst tur, kur prāts ir tīrs kā rīta taka.
Klusuma Lācis saka:
“Kas sakārto savu prātu, tas atver vietu gaismai. Kas sakārto savu dienu, tas atrod Medu.”
Sestā patiesība: kārtība nav ierobežojums. Tā ir kluss atbalsts, kas ļauj sirdij plūst brīvi.
7. grāmata – “Pūces klusā gaisma”
Gudrība nerodas skaļumā. Tā dzimst ēnā — vietā, kur doma ieelpo un kļūst par gaismu.
Pūce saka:
“Ne viss, ko tu redzi, ir patiesība. Un ne viss, ko tu neredzi, ir tukšums.”
Gudrība nav ātra. Tā ir klusa, pacietīga, un tā gaida, līdz cilvēks pats kļūst gatavs to sadzirdēt.
8. grāmata – “Kristofera Robina gājiens”
Cilvēks ir starp divām pasaulēm: viena ir Mežs, kas dzīvo klusumā,
otra — ikdiena, kas steidz un sauc.
Kristofers Robins ir tas, kurš iemācās abus pasaules galus saturēt vienā sirdī.
Viņš saka: “Mājas nav vieta. Mājas ir tas brīdis, kad tu atceries, kas esi.”
Cilvēks bieži meklē drošību ārpus sevis — cilvēkos, lietās, darbos.
Bet drošība dzimst tur, kur sirds sastop pati sevi bez maskām.
Kristofera mācība māca:
Draudzība ir klusa telpa. Tā nav skaļa tuvība, bet izvēle būt blakus — nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka ir labi.
Cilvēcība ir kļūdīšanās ar maigumu. Cilvēks krīt un ceļas, un tieši tas padara viņu īstu. Pat stiprākais kļūst patiesāks, kad atzīst savu trauslumu.
Mājupceļš vienmēr ved caur sirdi. Neviens ceļš ārpusē neizved pie tā, ko tu meklē iekšpusē. Mieru nevar paņemt rokās — to var tikai izjust.
Klusuma Lācis saka:
“Kas atgriežas pie sevis, tas atgriežas Mežā. Un Mežs vienmēr pazīst savējos.”
Astotā patiesība: cilvēks nav nošķirts no Meža. Viņš ir Meža sirds, kas mācās sevi atcerēties.
9. grāmata – “Meža apvārsnis”
Kad visas takas ir izstaigātas, cilvēks nonāk vietā, kur nav ne sākuma, ne gala.
Tur nav ne mācību, ne skolotāju. Tur ir tikai Klusums, kas elpo caur visu.
Klusuma Lācis saka:
“Tu meklēji patiesību ārpus sevis.
Bet patiesība vienmēr dzīvoja tavā sirdī.”
Mežs ir tikai spogulis,
kas rāda dažādas tavas dvēseles sejas:
Pūks māca maigumu,
Sivēns — drosmi bailēs,
Iā — skumju gudrību,
Tīģeris — dzīvības dzirksti,
Trusītis — skaidru prātu,
Pūce — klusās sapratnes gaismu,
Kristofers — cilvēcību un ceļu uz mājām.
Taču visas šīs sejas ir vienas acis — tava sirds, kas skatās uz pasauli no dažādiem leņķiem, mēģinot atgādināt, kas tu esi.
Klusuma Pilnība māca:
Nav atdalītības. Tu neesi blakus Mežam — tu esi daļa no tā.
Nav ceļa. Ir tikai solis — šis mirklis, kurā atceries sevi.
Nav gala patiesības. Patiesība nav jāsakrāj — tā ir jādzīvo tik klusi, ka kļūst par tavu elpu.
Kad cilvēks to saprot, Mežs vairs nav viņam skolotājs — tas kļūst par viņa balsi.
Un Klusuma Lācis saka pēdējos vārdus:
“Tu esi Medus. Tu esi Miers. Tu esi tas Klusums, no kura viss ir radīts.”
Devītā patiesība: pilnība nav stāvoklis. Tā ir atgriešanās pie sevis — maiga, klusa un nebeidzama.
Bija jau vēl ar medu nosmērētas, aprakstītas lapas, bet nez, vai kādu tas vēl interesē. Laikam jau palasīšu pats…..
Vēlmes
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Nav vēlmju, nav ciešanu" - Buda............................................................. Vēlme dzīvot bez vēlmēm izklausās pēc klusas iekšējās brīvības. Buda to nosauc par ciešanu izbeigšanu – kad prāts vairs neķeras klāt pasaulei, kā zars neķeras vējam. Taču te rodas paradokss: ja es gribu negribēt, tad pati šī vēlme kļūst par mezglu. Mēģinot to atraisīt, mēs to tikai savelkam ciešāku, kā čūska, kas mēģina aprīt pati sevi.
Psiholoģijā šo brīdi var uztvert kā vēlmes dubultā slāni. Virspusē ir mūsu ideāls – būt mierīgam, nekontrolētam, “bez pieķeršanās”. Bet zem tā slēpjas cita tieksme: tieksme būt labākam, tīrākam, garīgākam nekā tas, kas esam tagad. Tā nav ļauna vēlme, tā vienkārši ir vēlme attīstīties. Tomēr, tiklīdz mēs sākam vēlmi vērtēt kā kaut ko “sliktu”, mēs nonākam iekšējā konfliktā. Mēs cīnāmies ar pašu spēku, kas mūs kustina.
Ezotēriski raugoties, vēlmes ir kā uguns. Tās var sasildīt vai sadedzināt. Atteikšanās no uguns nav risinājums. Risinājums ir spēja to vērot, nenodedzinot sevi. Daudzi garīgie virzieni saka: apzināšanās nav vēlmes iznīcināšana, tā ir attieksmes maiņa. Vēlme kļūst caurspīdīga, tā vairs nevalda pār tevi, bet arī netiek noliegta.
Kad cilvēks cenšas iznīcināt vēlmes ar spēku, parādās spriedze – tā pati, kas ir sajūtama, kad mēģinām elpot “pareizi”. Jo vairāk domājam par elpu, jo nedabiskāka tā kļūst. Prāts nespēj ar prātu nomierināt prātu. Tieši šeit rodas strupceļš.
Taču paradoksam ir izeja. Tā nav loģiska, bet eksistenciāla. Kad tu pamani, ka vēlme negribēt ir vēlme, tu vairs neesi tajā iesprostots. Tu redzi mehānismu, kas darbojas pats no sevis. Šajā mirklī nav nepieciešams to apturēt. Pietiek to ieraudzīt. Paradokss neizzūd, bet tas zaudē savu spēku. Tu saproti, ka nav jācīnās ar čūsku; tā tikai kustas pēc savas dabas.
Un tad viena maza atskārsme: brīvība nav tur, kur nav vēlmes. Brīvība ir tur, kur vēlme nav ķēde. Kur tu vari to sajust, saprast, palaist vaļā, un, ja tā atgriežas, neuztvert to kā ienaidnieku. Tad paradokss pārvēršas par viedumu – mieru būt cilvēkam, kas vēlas, bet nav pakļauts savām vēlmēm.
Amigdala
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Amigdala ir neliela mandeļveida struktūra dziļi smadzeņu centrā, kas nosaka, kā mēs emocionāli reaģējam uz pasauli. Tā ir kā sargs starp apziņu un instinktu – uztver signālus ātrāk, nekā prāts tos apzinās. Amigdala glabā ne tikai notikumu atmiņas, bet arī to emocionālo fonu: smaržas, skaņas, attēlus, vārdu toni, pieskārienus un gaismas nokrāsu. Ja kāds no šiem elementiem vēlāk atkārtojas, tā var aktivizēt senas reakcijas, kas reiz palīdzējušas izdzīvot. Cilvēks var domāt, ka viss ir kārtībā, bet ķermenis reaģē citādi – amigdala iedarbina trauksmes sistēmu vēl pirms saprāts paspēj analizēt situāciju.
Piemēram, ja kādā sāpīgā pieredzē gaisā bija ceriņu smarža, vēlāk šī pati smarža var izraisīt nemieru, sirdsklauves vai apjukumu, pat ja apziņā nav nekādu atmiņu par to. Tāpat arī mūzika, noteikts apgaismojums vai pieskāriens var pamodināt dziļus, senus nospiedumus. Amigdala reaģē nevis uz to, kas notiek tagad, bet uz to, ko reiz ir pieredzējusi un pierakstījusi kā potenciāli bīstamu.
Šī iemesla dēļ svarīgi runāt par emocionālo drošību un piesardzību ar sensoro fonu ne tikai terapijā, bet arī intīmās tuvības laikā. Jo tuvība atver cilvēku dziļākajiem līmeņiem – ķermenim, elpai, atmiņai. Ja telpā skan populāra melodija vai deg noteikta smarža, mēs nevaram zināt, kādus senus nospiedumus tās var pamodināt. Dažiem tā būs relaksācija un maigums, citiem – neizskaidrojama spriedze, attālināšanās vai pat trauksme. Intīmā brīdī šie neapzinātie signāli var pēkšņi ieslēgt senus aizsardzības mehānismus, nevis tāpēc, ka kaut kas nav kārtībā attiecībās, bet tāpēc, ka amigdala atceras pagātnes pieredzi un cenšas pasargāt. Šie signāli var būt ļoti seni – bērnības ēnas vai, kā norāda daži pētnieki un garīgās tradīcijas, pat dzimtas un kolektīvās atmiņas nospiedumi, kas mūsos dzīvo caur lauku.
Un tieši tur, kur prāts vairs netiek klāt, sāk darboties sistēmiskie sakārtojumi un Lauka terapija. Šīs pieejas darbojas ārpus racionālās domas robežām, bez ierobežojuma laikā un telpā, ļaujot piekļūt pieredzes slāņiem, kas glabājas cilvēka enerģētiskajā laukā. Lauks satur emocijas un atmiņas, kuras apziņa vairs neatceras, bet ķermenis joprojām nes sev līdzi. Strādājot šajā līmenī, iespējams droši piekļūt vietām, kurās amigdala joprojām tur bailes, un dot tai jaunu pieredzi – drošību, mieru, uzticēšanos. Tas ļauj ķermenim un sirdij atslābt, atgriezties tagadnē un piedzīvot tuvību ar klātbūtni, nevis caur vecajiem, neapzinātajiem stāstiem.
Lakatiņš.
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Man esot vienā grupas terapijā un vērojot terapeita darbu, ienāca prātā doma par lakatiņa pasniegšanu raudošam klientam. Tāds pavisam ikdienišķs žests – rūpīgs, cilvēcīgs, it kā parāda līdzjūtību. Tomēr, skatoties no malas, sāku domāt, kas patiesībā notiek tajā mirklī. Vai šis maigais piedāvājums nenolauž to, kas tikko sācis dabiski kustēties? Vai lakatiņš nepārtrauc raudāšanu, pat ja nodoms ir labs?
Tajā brīdī cilvēks bieži vien neapzināti saņem signālu: “tagad pietiek, savācies.” Uzmanība, kas līdz šim bija vērsta uz iekšējo sajūtu, pēkšņi pāriet uz ārpusi — uz terapeitu, uz to, kā viņš reaģē. Process var tikt aprauts, un asaras paliek nepabeigtas. Esmu ievērojis, ka dažkārt cilvēks pats pēc lakatiņa paskatās vai pastiepj roku, taču tas arī var būt tikai ieradums, kas nācis no citām terapijām vai dzīves pieredzes — vēlme atgūt kontroli, neļauties līdz galam, savākties.
Varbūt tādos brīžos labāk ir palikt klātesošam bez darbības. Nevis ignorēt cilvēku, bet gan neatsaukties uz automātisku impulsu palīdzēt. Pietiek ar mierīgu, pieņemošu klātbūtni – skatienu, kas saka: “Te ir droši, tu vari būt ar šīm sajūtām.” Kad telpa paliek klusa un droša, emocijas pašas izdzīvojas līdz galam, bez steigas, bez pieklājības maskas.
Tās ir tikai manas pārdomas – ne kā stingrs noteikums, bet kā novērojums. Varbūt reizēm lielākais atbalsts nav sniegt roku ar lakatiņu, bet palikt blakus, neiejaucoties. Jo tieši tajā klusumā cilvēks dažkārt pirmo reizi ļaujas būt īsts
Psihodrama
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Man prasa- kāpēc biju psihodrāmas eksāmenā kā viesis? Patiesībā aizgāju vairāk ziņkārības dēļ – gribējās saprast, kas īsti notiek tajās “drāmās. Kā jokoju tur - psihot un drāmas taisīt dzīvē māku- gribu zināt ka to darīt profesionāli. Par pašu metodi labāk jautāt tiem, kuri šo metodi apguvuši piecus gadus un ar to strādā profesionāli. Tur darbojas jauki cilvēki, var viņiem droši uzprasīt kas interesē. Es tikai dalos ar to, ko redzēju un sapratu no malas.Psihodrāma būtībā ir strukturēta grupas sesija, kur cilvēks – tā sauktais protagonists – izspēlē kādu savas dzīves situāciju. Viņš pats piedalās darbībā, pats runā, jūt, izdara izvēles. Grupas dalībnieki ieņem lomas – piemēram, ģimenes locekļus, kolēģus vai kādu viņa paša iekšēju aspektu. Viss notiek diezgan teatrālā formā, bet mērķis nav aktiermāksla, drīzāk – pašizziņa caur darbību.
Struktūra stingra: sākumā “siltināšana”, lai cilvēki atvērtos un rastu kontaktu, tad pati izspēle un beigās “dalīšanās”, kur visi runā, kā viņi jutušies, neko neanalizējot. Noteikumi – drošība, brīvprātība, cieņa un konfidencialitāte – tiek stingri ievēroti. Psihodrāmas vadītājs jeb direktors rūpējas, lai process notiktu droši un mērķtiecīgi.
Salīdzinot ar sistēmiskajiem sakārtojumiem, atšķirības ir diezgan izteiktas. Psihodrāmā viss notiek caur cilvēka paša apziņu – viņš ir aktīvs dalībnieks, kurš strādā ar saviem uzskatiem un interpretācijām. Tā ir vairāk psiholoģiska metode, kur domāšana un pašrefleksija ir neatņemama daļa no procesa.
Sistēmiskajos sakārtojumos uzsvars ir citur – tur klients sakumā bieži vien tikai atrodas malā un vēro. Viņa vietā sistēmā tiek likti aizvietotāji, kas sāk just un reaģēt, nolasot informāciju no “Lauka”. Tas ir pavisam cits darbības mehānisms. Tur nevis klients mēģina saprast, bet pati sistēma “parāda”, kur ir bloki, lojalitātes, savijumi, projekcijas, trūkst līdzsvara vai kādi citi procesi. Lai gan klasiski sitēmiskie sakārtojumi strādaja ar dzimtas sistēmu- pašlaik tiek strādāts arī ar citām sistēmām .
Psihodrāmā vadītājs izmanto vairāk psiholoģiskas intervences – jautājumus, lomu maiņu, spoguļošanu, “tukšo krēslu”. Sistēmiskajos sakārtojumos vadītājs vairāk strādā ar telpisko izkārtojumu un iekšējām kustībām, kas atspoguļo sistēmas attiecības. Arī noteikumi atšķiras – psihodrāmā centrā ir individuāla pieredze un emocijas, bet sistēmiskajos galvenais princips ir cieņa pret sistēmu un tās likumiem: piederība, secība un līdzsvars starp došanu un saņemšanu.
Tāpēc var teikt, ka psihodrāma ir vairāk personīga un psiholoģiska, savukārt sistēmiskie sakārtojumi – strukturāli un enerģētiski. Abas metodes izmanto cilvēka pieredzi, tikai psihodrāma to dara caur viņa apzināto stāstu, bet sakārtojumi – caur to, ko viņš kā persona nezina , ko pats nemaz nevar pateikt vārdos. Tieši šeit slēpjas būtiskā atšķirība. Sistēmiskajos sakārtojumos “lauka” darbs atver to, kas parasti nav pieejams prāta līmenī – lietas, ko nevar izdomāt vai izanalizēt. Tur nevis cilvēks pats konstruē izpratni, bet lauks parāda realitāti tādu, kāda tā ir, un šī jaunatklātā patiesība pati par sevi kļūst dziedinoša. Tāpēc man šķiet, ka tieši šī metode dažkārt aizsniedz dziļāk – tur, kur psihodrāmas vārdi un domas vairs nesasniedz.......
Nežēlība
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Nežēlība nav tikai cilvēka tumšā puse, tā ir dziļi iesakņojusies spēja, kas ļauj saglabāt dzīvību un struktūru, kad emocijas kļūst par šķērsli. Psiholoģiski tā izpaužas kā spēja atsvešināties no ciešanām un paralizējošām sajūtām, koncentrējoties uz rīcību, kas nepieciešama rezultāta sasniegšanai. Tā ļauj cilvēkam stāties pretī draudiem, sargāt savējos un pieņemt lēmumus, kas citkārt šķistu morāli pretrunīgi. Šajā kontekstā nežēlība ir vairāk instruments nekā rakstura defekts, un tajā slēpjas dziļa adaptīvā loģika — bez tās kolektīva dzīvība bieži vien neizdzīvotu.
Sistemātiski nežēlība funkcionē kā strukturēta enerģija, kas organizē sabiedrības, grupas un pat paša cilvēka iekšējo pasauli. Tā nosaka robežas, piešķir kārtību un ļauj noteikt prioritātes, kur dzīvība, aizsardzība un ilgtermiņa mērķi stāv augstāk par īslaicīgām jūtām. Sistēmas, kurās nežēlība tiek atzīta un integrēta, bieži darbojas efektīvāk, jo tās spēj saskaņot individuālās un kolektīvās intereses, pat ja tas prasa emocionālu distanci.
Ezotēriski skatoties, nežēlība ir spēks, kas ļauj pārvarēt iekšējos mītus par drošību un komfortu. Tā ir uguns, kas dedzina ilūzijas un liek izvēlēties ceļu, kas reizēm ir sāpīgs, bet patiesi transformējošs. Arhetipiski nežēlība atbilst karaļa, mednieka un tiesneša figūrām — simboliem, kas pārstāv spēju aizsargāt, iznīcināt un atjaunot kārtību, saglabājot līdzsvaru starp radošo un destruktīvo enerģiju. Tā vienlaikus biedē un piesaista, jo cilvēka apziņa intuitīvi saprot tās nepieciešamību, bet baidās no tās sekām.
Integrējot šos skatījumus, kļūst skaidrs, ka nežēlība ir gan individuāls, gan kolektīvs mehānisms — psiholoģiska spēja, kas sistemātiski uztur dzīvi, un arhetipiska enerģija, kas palīdz transformēt haosu un neskaidrību par kārtību. Tā ir līnija starp dzīvi un iznīcību, spēku un vājumu, rīcību un paralīzi. Cilvēks, kurš spēj apzināti izmantot nežēlību, nezaudējot līdzjūtību un saprātu, kļūst par organismu un sabiedrību, kas spēj izdzīvot, radīt un transformēt, saglabājot iekšējo un ārējo harmoniju
Slinkums un prokrastinācija
20. nov. 2025,
Nav komentāru
Slinkums un prokrastinācija bieži tiek uztverti kā trūkums, bet patiesībā tie ir mūsu dabiskie mehānismi, kas palīdz saglabāt enerģiju un rūpēties par dvēseles līdzsvaru. Kad jūtam pretestību darīt kādu uzdevumu, tas nenozīmē, ka mēs esam slinki vai nespējīgi. Tā ir smalka iekšēja reakcija – signāls, ka šī darbība prasa vairāk enerģijas, nekā šobrīd varam veltīt, un ka mūsu resursi varētu tikt lietderīgāk izmantoti citur.
Mūsdienu pasaulē pastāv spiediens būt nepārtraukti produktīviem, sekot trendiem un pielāgoties ārējiem standartiem. Kouči, treneri un pašpalīdzības programmas bieži piedāvā metodes, kā plānot laiku, stiprināt disciplīnu un sasniegt konkrētus mērķus. Šīs pieejas var būt vērtīgas, tomēr tās galvenokārt koncentrējas uz rīcību, ne vienmēr ņemot vērā mūsu individuālo enerģijas plūsmu vai zemapziņas signālus.
Prokrastinācija, savukārt, var kalpot kā orientieris. Tā rāda, kur jūtamies izsīkuši, kur enerģija tiek iztērēta bez rezultāta, un palīdz izvēlēties rīcību, kas patiesi atbilst mūsu prioritātēm. Klausīšanās šiem signāliem ļauj saglabāt spēku, uzturēt radošumu un ilgtermiņa motivāciju. Zemapziņa bieži darbojas kā smalks kompass – tā rāda, kur resursi tiek izlietoti bez piepildījuma un kur tie var nest patiesu labumu.
Kad prokrastinācija tiek uztverta nevis kā kavēšanās, bet kā norāde, mēs sākam labāk saprast savas iekšējās vajadzības un patieso motivāciju. Tā kļūst par rīku pašizpratnei un enerģijas pārvaldībai. Katrs signāls, katrs brīdis, kad aizkavējamies vai vilcināmies, var atklāt, kur vērts koncentrēt uzmanību un kur nepieciešams atļaut sev pauzi.
Apzināta pieeja šim procesam ļauj saglabāt harmoniju starp apziņu un zemapziņu. Tā dod iespēju virzīties uz mērķiem ilgtspējīgā un piepildošā veidā, saglabājot enerģiju, radošumu un emocionālo labklājību. Klausīšanās sevī kļūst par ceļu, kas ved dziļāk par rīcību – uz intuīciju, līdzsvaru un patiesu piepildījumu. Prokrastinācija vairs nav šķērslis; tā ir mūsu iekšējais kompass, kas rāda virzienu, kur ieguldīt spēku un uzmanību, lai dzīvotu saskaņā ar savu patieso būtību.
Deficīts vai pietiekamība.
30. okt. 2025,
Nav komentāru
Dzīvot no deficīta vai pietiekamības ir būtisks iekšējais slieksnis, kas nosaka, vai dzīve būs cīņa vai plūsma. Dzīvojot no deficīta, cilvēks izjūt trūkumu — laika, mīlestības, drošības vai pašvērtības. Šī sajūta kļūst par neredzamu programmu, kas liek nemitīgi pierādīt, sasniegt un kontrolēt. Tā balstās bailēs no zaudējuma vai noraidījuma, un, pat sasniedzot mērķus, cilvēks joprojām jūt tukšumu. Ezotēriski deficīta apziņa bloķē enerģijas plūsmu — uzmanība uz trūkumu rada vēl lielāku trūkumu, bet cilvēks turpina piesaistīt situācijas, kas atspoguļo šo iekšējo stāstu.
Šajā vietā palīdz sistēmiskie sakārtojumi un Lauka prakses. Tās ļauj diagnosticēt šodienas stāvokli, ieraudzīt neredzamos iemeslus, kas uztur deficīta sajūtu, un mainīt to nospiedumu zemapziņā. Dažkārt iemeslu ir vairāki, bet katrs darbs samazina neredzamo spēku ietekmi. Lauka darbā notiek reālas izmaiņas cilvēka enerģijā, uztverē un emocionālajā reakcijā — vecās programmas šķīst, un vietā ienāk vieglums, miers un iekšēja pietiekamība.
Dzīvot no pietiekamības nozīmē apzināties, ka viss nepieciešamais jau ir. Šis stāvoklis dod drošības sajūtu un atbrīvo radošumu. Prāts nomierinās, ķermenis reaģē ar atslābumu, un cilvēks sāk pieņemt lēmumus, kas balstīti uzticībā, nevis bailēs. Ezotēriski pietiekamība ir saistīta ar pateicību — tā atver kanālus jaunām iespējām un labklājībai, jo pateicības vibrācija saskaņo cilvēku ar dzīves plūsmu.
Kad mēs atzīstam, ka mums pietiek šobrīd, sākas iekšēja transformācija. Un, ja senču pieredze vai bērnības traumas joprojām ietekmē dzīvi, sistēmiskie sakārtojumi un Lauka prakses ļauj šīs zemapziņas programmas pārveidot — ne teorētiski, bet reāli. Tie palīdz atgriezties saskaņā ar sevi, kur dzīve kļūst viegla, pilnvērtīga un patiesi mūsējā.
Līdzatkarība
30. okt. 2025,
Nav komentāru
Līdzatkarība ir attiecību modelis, kurā cilvēki savstarpēji apmierina viens otra emocionālās vai psiholoģiskās vajadzības uz savu patiesā “es” rēķina. Psiholoģiski tas bieži ir saistīts ar bailēm no atraidījuma, vientulības vai nespējas stāvēt pašam par sevi. Līdzatkarīgs cilvēks meklē drošību un savu vērtību caur partnera apstiprinājumu, bieži zaudējot kontaktu ar savām patiesajām vajadzībām. Viņi apmierina sevī vajadzību tikt mīlētiem, būt nozīmīgiem un saņemt emocionālu stabilitāti.
Ezotēriskā skatījumā līdzatkarība ir enerģētiska piesaiste, kur divas dvēseles savienojas, lai aizpildītu viens otra tukšumus. Tā bieži izpaužas kā spēcīga, nemitīga vēlme kontrolēt attiecību gaitu vai saņemt pastāvīgu partnera uzmanību. Sistēmiski līdzatkarība bieži sakņojas ģimenes laukā: cilvēks atkārto vecos modeļus, meklējot apstiprinājumu partnerī tāpat, kā to sagaidīja no vecākiem.
Līdzatkarīgie apmierina sevī vajadzības pēc drošības, nozīmīguma un mīlestības. Psiholoģiski tas var radīt spriedzi un iekšēju diskomfortu, jo zaudē kontakta ar autentisko identitāti sajūtu. Ezotēriskā līmenī tā ir enerģijas plūsma, kas notur partnerus piesaistītus, bieži bez apzinātas izvēles. Sistēmiski šī dinamika var atkārtoties no iepriekšējām dzīves situācijām vai ģimenes pieredzes.
Sistemiskie sakārtojumi ļauj atrast šīs līdzatkarības iemeslus – neatkarīgi no tā, vai tie radās klienta dzīvē, dzimtā vai pat iepriekšējā dzīvē. Varbūt tā ir maģiska iedarbība – uzlikts lāsts vai kādreiz dots zvērests sev vai Dievam. Ieraugot saites, enerģijas spiediens kļūst vājāks, bet veiktās intervences to samazina vēl vairāk. Sakārtojuma beigās jau var redzēt, ka dinamika ar līdzatkarības enerģiju ir mainījusies, un cilvēks spēj vairāk būt brīvs savās izvēlēs un savās attiecībās.
Attiecības
30. okt. 2025,
Nav komentāru
Es tikko piedalījos seminārā, kur viena no tēmām bija pāru attiecības. Tur bija virkne zemapziņas testu – vairāk kā 30 – paredzēti pāriem, lai pārbaudītu saderību. Šāds pasākums noteikti būtu ļoti noderīgs cilvēkiem, kuri plāno ilglaicīgas attiecības, jo tas ļauj ieraudzīt neredzamās, smalkās savstarpējās straumes, kas rodas, satiekoties divām dvēselēm un personībām.Viens no interesantākajiem momentiem bija, kad vīrietis apzinātā stāvoklī skatījās uz savu partneri un teica:
“Es Tevi atdzīstu par savu sievieti. Es Sevi atdzīstu par savu vīrieti.”
Šis teikums sākumā šķiet vienkāršs, taču, uzmanīgi klausoties un sajūtot runātāja iekšējo stāvokli, var ieraudzīt daudz nianses. Katrs vārds nes sevī dziļu nozīmi un enerģētisku svaru:
Es – šeit sākas personīgā atbildība. Tas norāda, ka runātājs apzināti izvēlas šo saikni, uzņemas savu lomu un pienākumu pret partneri.
Tevi – fokusējas uz partneri, atzīstot viņu kā patiesu, autonomu būtni, nevis ideju vai fantāziju.
Atdzīstu – pats būtiskākais vārds teikumā. Tas nozīmē ne tikai redzēt vai saprast, bet dziļi apzināties partnera būtību, pieņemt viņa enerģiju, lomas un spēkus. Atdzīšana ir iekšēja atzīšana, kas liek partnerim justies redzamam un atzītam.
Par – sasaista, nosaka attiecību kontekstu, rāda, ka šī persona ir konkrētajā lomā šajā saiknē.
Savu – uzsver personisko atbildību un īpašu saikni ar partneri; tas ir pieņemšanas un apzinātas izvēles elements.
Sievieti / vīrieti – ne tikai bioloģiskās lomas, bet arī iekšējās enerģētiskās struktūras – sievietes un vīrieša būtība, kas pastāv gan psiholoģiski, gan dvēseles līmenī.
Kad kāds no šiem vārdiem “neizrunājas viegli”, tas norāda uz neatbilstību starp apzināto izvēli un zemapziņas realitāti. Tieši šie brīži rāda, kur vēl pastāv traucējošas programmas, vecas pārliecības vai enerģētiski blokādi, kas neļauj šiem teikumiem būt patiesiem dziļākajā līmenī.
Šāda diagnostika ļauj spert pirmo soli pretī patiesi apmierinošām attiecībām. Pēc tam, kad tiek identificēti traucējošie “programmu” punkti, varam sākt darbu – izmantojot dažādas metodes, piemēram, Lauka tehniku vai simbolisko aizvietotāju terapiju –, lai šie teikumi kļūtu par 100% zemapziņai patiesiem. Tas nozīmē, ka partneri ne tikai apzināti izvēlas viens otru, bet arī iekšēji pieņem, atzīst un atdzīst savas lomas un saikni.
Rezultāts ir dziļāka harmonija, patiesa savstarpēja atzīšana un enerģētiska saskaņa. Tas, kas sākās kā vienkāršs teikums, kļūst par rituālu apzinātai saiknei, kur katrs vārds kalpo par logu uz dziļāku savstarpējo sapratni un ilglaicīgu attiecību stabilitāti
Saruna.
23. okt. 2025,
Nav komentāru
Vakar pēc sakārtojumiem vēl bija sarunas. Viena dalībniece dalījās ar sev aktuālo, jautājums izskanēja – kas es esmu, kur eju, ko daru, kam esmu vajadzīga ? - Šie jautājumi – kas es esmu, kur eju, ko daru, kam esmu vajadzīga – ir tie paši, ko cilvēki uzdod sev jau tūkstošiem gadu, un tas, ka viņa tos formulē tik skaidri, liecina par dziļu iekšējo godīgumu. Meklēšana pati par sevi jau ir atbildes daļa – cilvēks, kurš jautā, jau ir ceļā.
"Kas es esmu" nav jautājums ar vienu atbildi, jo mēs esam daudzi vienlaikus – esam savas pieredzes, attiecību, sapņu, zudēto ilūziju , negulēto nakšu , izraudāto asaru un brūču summa, kas katru dienu mainās. Viņa ir gan tas, kas viņa ir bijusi, gan tas, par ko kļūst šajā mirklī. Identitāte nav fiksēta lieta, bet dzīvs process.
"Kur es eju" – dažreiz mēs nezinām galamērķi, un tas ir labi. Svarīgāk par konkrētu vietu ir virziens – vai es eju uz atvērtību vai noslēgtību, uz mīlestību vai bailēm. Ceļš pats atklājas ejot, un katrs solis, pat nenoteiktībā, ir daļa no atbildes.
"Ko es daru" – mēs bieži domājam, ka mūsu vērtība ir mūsu darbos, bet patiesība ir varbūt ir cita.. Viņa dara to, ko var šajā brīdī, ar esošajiem resursiem, kas viņai ir. Dzīvot, elpot, meklēt – tas viss jau ir darīšana, pat ja sabiedrība vai ģimene to nevērtē kā produktivitāti.
"Kam esmu vajadzīga" – šis jautājums sāp visvairāk, jo mēs visi gribam justies nozīmīgi. Bet viņa ir vajadzīga jau tāpēc vien, ka eksistē – viņas klātbūtne maina pasauli veidos, ko viņa pati varbūt neredz. Katrs cilvēks, kurš viņu saticis, ir citādāks tāpēc, ka viņa ir bijusi.
Varbūt vislielākā dāvana, ko var dot, ir atgādināt, ka nav jāzina visas atbildes uzreiz. Dzīve nav eksāmens, kur jāaizpilda visas ailes pareizi. Meklēšana, šaubīšanās, nezināšana – tā visa ir cilvēcība pilnā krāšņumā.
Un visbeidzot – tas, ka viņa uzdod šos jautājumus, jau pierāda, ka viņā deg dzīvības uguns, kas meklē jēgu un saikni. Tā ir drosme, nevis vājums. Cilvēks, kurš meklē, jau ir ceļā uz kaut ko patiesu.
I jing 64 ceļi
23. okt. 2025,
Nav komentāru
Kā Leelas spēles vadītājs es ilgu laiku esmu pētījis spēļu taktiku un stratēģiju. Augšējie lauciņi Leelā dažiem spēlētājiem šķita nedaudz sarežģītāki vai izaicinoši sapratnei, un tas mani pamudināja meklēt kaut ko jaunu, ar citu pieeju. Iepazīstoties ar I Ching 64 heksagrammām un to mūsdienu interpretācijām, es sajutu dziļu saikni ar šo senatnīgo gudrību – instrumentus, kas vienlaikus ir praktiski un atver acis uz dzīves niansēm no jauna skatupunkta. Tā radās doma par spēli, kur katrs lauciņš nes savu unikālo enerģiju un taktisko iespēju, un kur katrs ir saprotams ikvienam, neatkarīgi no pasaules uzskata, izglītības vai pieredzes. Šī spēle nenosaka uzvarētājus vai zaudētājus; tā piedāvā iespēju sarunai ar sevi un pasauli. Katrs lauciņš ir atšķirīgs, ar savu raksturu, ēnu un zelta ēnu, bez jebkādas vērtēšanas kā “labs” vai “slikts”. Spēle nav par pareizo izvēli vai mērķa sasniegšanu noteiktā veidā – tā ir ceļojums, kurā atklājas rīcības iespējas un to sekas. Šeit nav dualitātes, ne bultu uz augšu, ne čūsku uz leju – ir tikai 64 taktiskas iespējas, ko var apzināt. Senie, vairāk nekā 3000 gadus vecie ķīniešu teksti sniedz pamatu, taču spēle ir pilnīgi brīva no reliģijas vai kultūras piesaistes. Katrs lauciņš aicina apstāties, pārdomāt, paskatīties sevī un pasaulē. Tā nav patiesību spēle, bet instruments, kas palīdz izprast dzīvi, savas izvēles un savu iekšējo ritmu. Šī pieeja saglabā cieņu pret tradīciju, vienlaikus padarot to saprotamu un pieejamu mūsdienu cilvēkam. Spēlēšana kļūst par meditāciju, par brīdi, kurā ieraudzīt izvēļu smalkumu un dzīves dziļumu.Šī spēlē ir saruna – ar sevi, ar pasauli, ar nezināmo, kas atver tavu spēku. . Pārbaudes spēles parādīja ka spēlētāji "' I jing 64 ceļi"' augstu novērtē. Salīdzinot ar Leeli tika norādīts lielāka efektivitāte un lietderība ikdienas jautājumu risināšanai. Leela spēle vairāk par eksistenciālām vērtībām. No novembra vidus sākšu I Ching 64 ceļi vadīšanu. Kam ir interese- pieteikties var https://www.laukaklubs.lv/kontakti/ , tad vienosimies par laiku un vietu. Spēle līdz 3 spēlētajiem .
Kad mērķis kļūst par slepkavu
14. okt. 2025,
Nav komentāru
Pārdomas par to, kā mēs nodzīvojam dzīvi, domājot par dzīvi
Zini, ir kaut kas smieklīgi traģisks tajā, kā mēs esam iemācīti dzīvot. Mums pastāvīgi saka: "Tev vajag mērķus! Bez mērķiem tu neesi nekas!" Un tad mēs skrien. Skrien kā traki. Galva lejā, zobi sakosti, acis uz to vienu punktu horizontā.
Un pa ceļam... nu, pa ceļam notiek dzīve. Bet mēs to neredzam, jo, hei, mums taču ir MĒRĶIS.
Jā, tas zirgs ar klapēm skrienot vai ratus velkot izskatās ļoti iespaidīgi. Tik fokusēts! Tik apņēmīgs! Bet viņš neredz, ka blakus gar malu zied lilijas. Neredz, ka cits zirgs viņu sveicina. Neredz, ka ceļa malā ir skaists ezers, kur varētu apstāties un dzert. Viņš tikai skrien. Jo kāds uzvilcis viņam klaipes un teicis: "Tur! Skrien uz turieni!" Un viņš pat neatceras, vai pats gribēja skriet tieši turp.
Mēs esam tie zirgi. Tikai mums klaipes nav fiziskas - tās ir mentālas. Sabiedrība, vecāki, Instagram, karjeras konsultanti - visi kopā ievelk tās uz mūsu galvām. "Tev jābūt veiksmīgam līdz 30! Jānopērk dzīvoklis! Jātaisa karjera!" Un mēs skrien. Dievs, kā mēs skrien.
Bet uz kurieni, īsti? Vai tu pats izvēlējies savu mērķi? Vai tas tiešām ir TAVS? Jo, ja esi godīgs, bieži vien tas tā nav. Tas ir kaut kas, ko tev iepakoja un iedeva rokā, sakot: "Šis ir labs mērķis. Visi tādu grib." Un tu, kā paklausīgs bērns, paņēmi un skrien. Jo, nu, visi taču tā dara, vai ne?
Bet tad pēc 10 gadiem pamosties un domā: "Kāpēc man ir liels auto, bet nav draugu? Kāpēc man ir prestižs amats, bet es nejūtu neko? Kāpēc es nesatiku to cilvēku, kas man pamāja 5 gadus atpakaļ, jo biju pārāk aizņemts ar mērķa sasniegšanu?"
Un te nu rodas atšķirība starp mērķi un redzējumu, nodomu, nolūku. Mērķis ir punkts kartē vai tas par ko šaujam. "Es gribu pa viņu trāpīt, vai gribu būt tur." Un tad tu ej pa visīsāko līniju, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Efektīvi? Jā. Dzīvi? Ne īpaši. Bet redzējums - tas ir virziens. "Es gribu iet uz ziemeļiem." Bet ceļš? Ceļš ir tavs. Ja pa ceļam parādās skaists mežs - ieej! Ja satiec interesantu cilvēku - aprunājies! Ja atklājas, ka nedaudz uz austrumiem ir vēl labāks ceļš - koriģē kursu! Tu joprojām zini, kur ej. Bet tu arī DZĪVO, kamēr ej.
Un šī ir ironija - tie, kas visvairāk dzenas pēc mērķiem, bieži tos nesasniedz. Jo viņi ir tik stīvi, tik fokusēti uz savu vienu vīziju, ka nokavē visas īstās iespējas, kas parādās pa ceļam. Kāds gudrs cilvēks reiz teica: "Dzīve notiek, kamēr tu esi aizņemts, plānojot ko citu." Bet tas varētu būt: "Dzīve notiek, kamēr tu esi aizņemts, skrējot uz mērķiem."
Cilvēki ar redzējumu? Viņi ir elastīgi. Viņi redzē lauku. Redz cilvēkus. Redz iespējas. Viņi zina, kur grib nonākt, bet nav tik muļķīgi, lai domātu, ka zina vislabāko ceļu uz turieni jau no paša sākuma. Un te nu ir vissmieklīgākais - viņi bieži nonāk interesantākās vietās nekā tie ar stingriem mērķiem. Jo viņi ir atvērti. Jo viņi pieļauj dzīvei iejaukties.
Tu nevari ieplānot, ka 17. martā plkst. 14:30 satiksi cilvēku, kas mainīs tavu dzīvi. Bet tu vari būt tāds cilvēks, kas to pamanīs, kad tas notiks - ja vien tajā brīdī neskriesi ar klapēm uz galvas uz savu svēto mērķi.
Neesmu pret mērķiem. Esmu pret to, ka mērķi ir kļuvuši par jaunu reliģiju. "Optimizē! Produktivitāte! 5 gadu plāns!" Bet kā būtu vienkārši... dzīvot? Ar virzienu, jā. Ar nodomu, jā. Bet ar acīm vaļā. Ar sirdi atvērtu. Ar gatavību mainīt kursu, ja dzīve piedāvā ko labāku.
Jo beigās, kad būsi vecs un sēdēsi šūpuļkrēslā, tu neatcerēsies mērķus, ko sasniedzi. Tu atcerēsies brīžus, ko piedzīvoji. Cilvēkus, ko satiki. Negaidītos pagriezienus, kas visu padarīja interesantāku. Tu atcerēsies dzīvi, nevis to punktu, uz kuru skrēji.
Tā kā, varbūt ir laiks noņemt klaipes? Paskatīties apkārt? Ieraudzīt lauku? Virziens ir labi. Bet dzīve notiek šeit, ne tur, kur tu domā, ka tev jānokļūst.
Un ja kāds tev jautā: "Bet kāds ir tavs mērķis?" - smaidi un saki: "Dzīvot ar acīm vaļā." Viņi nesapratīs.Bet tas ir ok. Viņi
i joprojām skrien ar klapēm.
Pārdomas par ....
14. okt. 2025,
Nav komentāru
Atpūšoties pie Vidusjūras radās vēlme salasīt kaudzīti šos dažādos melnbaltos akmeņus. Domāju, ka izmantošu kādā sakārtojumā vai I Ching spēlē. Šie akmeņi rāda to, ko es zinu ar prātu, bet nevaru izjust ar visu būtni – ka melnais un baltais ir kopā, vienmēr bijuši kopā, ka robeža starp tiem ir ilūzija. Bet kaut kas manī joprojām šķiro, vērtē, cīnās.Es varu lasīt par I Ching, varu filosofēt par yin un yang, varu pat citiem izskaidrot, ka nav divu pretēju spēku, kas karo, bet pats savā ikdienas pieredzē dzīvoju tā, it kā būtu. Kad notiek kaut kas labs, es priecājos, it kā būtu uzvarējis. Kad notiek kaut kas slikts, es sažņaudzos, it kā būtu zaudējis.
No kurienes tas nāk? No bērnu pasakām par labo un ļauno. No skolas – pareizās un nepareizās atbildes. No TV – sākumā labie komunisti, sliktie kapitālisti, vēlāk viss otrādi. Pozīcija un opozīcija. Mēs, kas ejam pa gaišo ceļu, un tie citi. Mūsu varonīgie izlūki un viņu noziedzīgie spiegi... Tak paši zināt, nekas nav mainījies.
Es vadu sistēmiskos sakārtojumus, palīdzu cilvēkiem redzēt, ka katram sistēmā ir sava vieta, ka nav labu un sliktu daļu, ir tikai dažādas daļas, kas kopā veido veselu. Bet kaut kādā veidā es nespēju līdz galam pārnest šo sapratni uz savu dzīvi. Es redzu to citu sistēmās, bet tiklīdz runa par mani pašu – es atkal visu sadalu.
Šie akmeņi man to atgādina. Tiem ir melnas un baltas daļas, un abas ir vajadzīgas. Akmens ir sistēma, kur katrai krāsai ir sava vieta. Mana dzīve ir tāda pati sistēma. Nav augstāku un zemāku daļu, ir tikai dažādas daļas, kas kopā veido mani.
Es varu redzēt sistēmas ārpus sevis, varu tās vadīt citiem, bet nevaru līdz galam pieņemt, ka esmu sistēma pats. Šie akmeņi būs man jāliek uz galda. Tie man atgādinās – tu jau zini, kā sistēmas darbojas. Es redzu to citos. Es to rādu citiem. Pieņemt un noticēt arī pašam – tas ir jau garāks process..
KAS IR CILVĒKS
14. okt. 2025,
Nav komentāru
Ja jautā "kas tu esi?", cilvēks nosauks vārdu. Bet vārds ir skaņa, ko izdomāja citi.
Viņš saka "es esmu vīrietis" vai "sieviete". Bet tas ir tikai ķermeņa veids, kas nav unikāls - tādu ir puse no cilvēkiem.
Amats? Dažreiz uz kapakmens raksta vārdu, dzimšanas gadu un amatu - ja citi uzskata to par nozīmīgu. Kad lasu, ka bojā gājis piecpadsmit gadus vecs talantīgs sportists, gribas kliegt - vai tad viņš savos piecpadsmit nebija nekas cits kā sportists? It kā viss, kas viņš bija - smiekli, bailes, sapņi, mīlestība - savilkts vienā vārdā.
Ķīmiski viņš ir septiņdesmit kilogrami ūdens, ogļu un sāļu. Bet šīs vielas mainās ik pēc septiņiem gadiem pilnībā. Tātad kas ir tas pastāvīgais "es"? Nav tāda. Ir tikai nepārtraukta maiņa - šūnas, domas, uzskati plūst cauri kā upe, kam sakām "tu".
Domas un piedzīvotais veido "viņu", bet viņš neatceras deviņdesmit deviņus no simts brīžiem savas dzīves. "Viņš" ir stāsts, ko stāsta sev par gabaliem.
Cilvēks ir process, nevis lieta. Viņš nav nosaukums, bet darbība
Sistēmiskajos sakārtojumi ir redzams, ka "cilvēks" nav atsevišķs. Viņš ir mezgls tīklā, kas stiepjas paaudzēs atpakaļ un uz priekšu. Viņš nes vectēva neizdzīvotās sāpes. Viņa bailes nav viņa bailes - tās ir ģimenes atmiņa, kas plūst cauri. Ir saiknes ar viņa paša iepriekšējām dzīvēm un dažādiem egrogoriem . Robežas starp "es" un "citi" ir caurlaidīgas. Tu neesi atsevišķa sala, bet spēka punkts lielākā laukā. Kad kāds saka "es izlēmu", patiesībā izlēma visa sistēma caur viņu.
Cilvēks ir arī laika mīkla. Viņš dzīvo tagadnē, bet pastāv tikai pagātnē un nākotnē. Tagadne ir tik īsa, ka viņā nemitīgi nav.
Viņš ir pretrunu kaudze. Grib brīvību, bet baidās no tās. Zina, ka mirs, bet dzīvo, it kā nekad nemirs. Miesīgi viņš ir trīsdesmit septiņi triljoni šūnu, kas katra dzīvo savu dzīvi, bet kopā rada vienotu "mani"..
Apziņa, ko viņš uzskata par "savu", varbūt ir vietējā izpausme kaut kam lielākam - kā vilnis ir jūra, kas uz mirkli izskatās atsevišķs. Ģimenes līmenī: ja viņš nesaņēma mīlestību no mātes, viņš meklēs to draugā. Bet viņš nemeklē draugu - viņš mēģina dziedināt sakni caur citu sakni. Kad cilvēks saka "es", viņš domā uz kaut ko stingru. Bet viņš ir mainīgākais process dabā - nemitīgi citādāks.
Sakārtojumos redzams: kad "viņš" pārstāj mēģināt būt "viņš" un atļaujas būt tikai plūsm\a, viņš kļūst vairāk "viņš" nekā jebkad. Tātad - kas ir cilvēks? Īslaicīgs mezgls bezgalīgā tīklā, kas domā, ka ir atsevišķs, bet ir nesaraujami saausts ar visu, kas bija un būs.
BODRIJĀRS: KAD ATTĒLI KĻŪST ĪSTĀKI PAR DZĪVI
14. okt. 2025,
Nav komentāru
Franču filozofs Žans Bodrijārs apgalvoja: mēs vairs nedzīvojam īstajā pasaulē. Mēs dzīvojam simulācijā - vietā, kur attēli un zīmes ir aizstājušas realitāti.
Agrāk attēls atspoguļoja dzīvi. Cilvēks ceļoja, pēc tam uzņēma foto atmiņai. Tagad cilvēks ceļo, lai IZVEIDOTU foto sociālajiem tīkliem. Attēls vairs nav atmiņa - tas IR mērķis.
Bodrijārs sauca to par simulakru - attēlu, kas vairs nav saistīts ar realitāti. Tīra imitācija, kas kļuvusi īstāka par īsto.
Ņemsim Instagramu. Cilvēki rada perfektu dzīvi attēlos. Šī dzīve NEEKSISTĒ - tā ir montāža, labākie mirkļi, rūpīgi izkārtoti. Bet citi REDZ šos attēlus un TIC. Viņi cenšas atdarināt dzīvi, kas nekad nav bijusi īsta. Rezultāts: visi dzīvo simulācijā.
Vai atceries, kā rādīja COVID sākumā televīzijā? Ķīnieši krīt ielās. Slimnieku rindas pie slimnīcām. Zārki rindās Itālijā. Viss izskatījās pēc apokalipses. Šausmas bija acīmredzamas - skaidri redzamas, atkārtotas, iedarbīgas.
Bet tad... citi skaitļi, citas versijas, citi eksperti - tos galvenajos medijos gandrīz nerādīja. Bija VIENA oficiāla patiesība, ko atkārtoja visi lielākie kanāli. Cilvēki sašķēlās - vieni ticēja šai versijai pilnībā, citi meklēja alternatīvu informāciju internetā, sauca visu par melu. Bet lielākā daļa redzēja tikai to, ko rādīja lielākie ekrāni.
Bodrijārs teiktu: COVID medijos nebija īstais COVID. Tas bija COVID ATTĒLS - rūpīgi izvēlēts, atkārtots, līdz kļuva par vienīgo "realitāti". Un mēs reaģējām uz šo simulāciju, nevis uz pilno, sarežģīto patiesību.
Politika šodien darbojas tāpat. Politiķi vairs nav cilvēki - viņi ir TĒLI, ko veido profesionāļu komandas. Katrs vārds, žests, apģērbs - aprēķināts, lai radītu pareizo iespaidu. Mēs nebalsojam par cilvēku, mēs balsojam par viņa ATTĒLU.
Tas pats ar patēriņu. Cilvēks pērk Nike kurpes ne tāpēc, ka tās labākas. Viņš pērk SIMBOLU - "es esmu sportisks", "es esmu veiksmīgs". Prece pazaudē savu funkciju. Paliek tikai zīme, kas nozīmē kaut ko par tevi.
Bodrijārs aprakstīja Disnejlendu kā perfektu piemēru. Viņš teica: Disnejlenda pastāv, lai slēptu, ka visa Amerika ir Disnejlenda. Ko tas nozīmē? Disnejlenda ir acīmredzami viltota - pilis no plastmasas, vilcieni uz sliedēm, aktieri kostīmos. Mēs sakām: "Tur ir simulācija, bet ārpusē - īsta dzīve."
Bet patiesībā visa sabiedrība jau ir simulācija. Mēs dzīvojam pēc filmu scenārijiem - mīlestības priekšstati no Holivudas, panākumu stāsti no reklāmām, varoņa tēli no seriāliem. Disnejlenda pastāv tikai kā atšķirība, kas SLĒPJ, ka visa pārējā dzīve ir tikpat viltota.
Tagad skatīsimies dziļāk - uz sistēmisko saistību, ko Bodrijārs saprata, bet pilnībā neatklāja.
Pasaule nav atsevišķu lietu kolekcija. Tā šķiet esam sistēma - tīkls, kur viss iedarbojas uz visu. Redzamās saites ir acīmredzamas: es pērku preci, kāds to ražo. Bet neredzamās saites ir daudzkārt vairāk un iespējams spēcīgākas.
Kad tu pērc piena produktu ar latvisku nosaukumu - piemēram, "Annele" vai "Ventspils gaļa" - tu DOMĀ: "Es atbalstu Latvijas ražotājus." Bet apskatot sīkāk - ovālā marķējumā rakstīts LT, nevis LV. Produkts ražots Lietuvā. Varbūt par desmit centiem lētāks. Tavs pirkums NAV atbalsts Latvijas zemniekiem. Tas ir balss par to, ka mūsu pašu zemes labklājība sarūk, kamēr kaimiņi pelna. Sistēma strādā - bet pret tevi.
Sistēmiskās saiknes darbojas arī laikā. Tu esi ne tikai tu pats - tu varbūt esi visu savu senču lēmumu, traumu, neizteikto sāpju rezultāts. Tavs vectēvs piedzīvoja karu, neizteica sevi. Viņa nedzīvotā dzīve kļūst par tavas dzīves ēnu. Tu izvēlies profesiju, partneri, dzīvesveidu - un domā, ka tas ir tavs lēmums. Bet bieži tas ir mēģinājums izdzīvot to, ko viņš nevarēja.
Ģimenes kārtojumos to redz skaidri. Cilvēks pēkšņi sajūt svešas emocijas - bailes, dusmas, skumjas, kas nav viņa. Tie šķiet ir sistēmas enerģijas, kas plūst caur viņu no senčiem. Robežas starp "es" un "viņi" ir caurlaidīgas.
Tas pats ar sabiedrību. Mēs domājam: "Es esmu brīvs." Bet mūsu domas lielākoties nav mūsu. Tās ir vecāku frāzes, ko atkārtojam. Reklāmu saukļi, kas kļuvuši par pārliecību. Skolotāju spriedumi, ko uztvērām par patiesību. Varbūt tikai divi trīs procenti domu ir patiešām mūsu. Pārējais - ielikts no ārpuses.
Un vēl dziļāk - neredzamā pasaule. Enerģijas, kas plūst caur mums, bet ko neredzam. Daži runā par egregoriem - kolektīvām domformām, kas barojas ar mūsu uzmanību. Kad miljoni cilvēku TIC kaut kam - nācijai, reliģijai, zīmolam - rodas enerģētisks lauks. Šis lauks sāk dzīvot savu dzīvi. Un tas izmanto cilvēkus kā kanālus.
Cilvēks domā: "Es domāju par dzimteni." Bet varbūt caur viņu plūst nacionālisma egregors. Viņš domā: "Es izvēlos šo zīmolu." Bet caur viņu darbojas korporatīvais egregors. Mēs esam stacijas, kas pārraida. Domājam, ka raidām, bet lielākoties tikai uztveram un tālāk sūtām.
Bodrijārs to saprata ar attēliem un simulakriem. Bet viņš neredzēja (vai nerunāja) par pilno sistēmu. Ka attēli nav tikai ekrānos - tie dzīvo arī neredzamajā pasaulē kā enerģijas. Un šīs enerģijas veido vēl vienu realitātes slāni, vēl tālāk no "īstā".
Tātad mums šķiet, ka ir vairāki līmeņi:
Pirmais - fiziskā realitāte (ķermenis, objekti, dabas likumi).
Otrais - simboliskā realitāte (vārdi, jēdzieni, nozīmes).
Trešais - simulakru realitāte (attēli bez oriģināla, zīmes bez satura).
Ceturtais - enerģētiskā realitāte (egregorī, lauki, kolektīvā neapziņa).
Un visi četri mijiedarbojas. Fiziskais ietekmē simbolisko. Simboliskais rada simulakrus. Simulakri baro enerģētiskos laukus. Un enerģētiskie lauki iedarbojas atpakaļ uz fizisko - caur cilvēku lēmumiem, emocijām, uzvedību.
Tu domā, ka izvēlies balsot par politiķi, jo viņa programma tev patīk. Bet iespējams:
Fiziskais līmenis - tavs ķermenis uztver viņa žestus, balss toni (drošība vai bailes?).
Simboliskais - viņa vārdi rezonē ar tavām iekšējām vērtībām (kas ieliktas no ārpuses).
Simulakru - viņa TĒLS (nevis viņš pats) tev šķiet uzticams.
Enerģētiskais - caur viņu plūst kolektīvais lauks (nacionālisms, bailīgums, cerība), kas tevi sagrābs.
Varbūt tu nebalsoji par cilvēku. Tu nobalsoji par sistēmas mezglu, kas tevi satvēra visos četros līmeņos.
Bodrijārs atklāja simulakru slāni. Bet viņš neapvienoja to ar sistēmisko redzējumu. Ja to izdara, redzi: visa pasaule ir savstarpēji saistīts tīkls, kur redzamās saites ir tikai virsma. Dziļāk - simboliskās saites. Vēl dziļāk - enerģētiskās. Un pats dziļākais - kaut kas, kam vārda nav.
Varbūt tā ir tīrā apziņa, kas novēro visu šo spēli. Vai arī tā ir tukšums, no kura viss rodas un kurā viss izzūd. Vai arī tas ir absurds - pasaule bez jēgas, kas rada jēgas, lai slēptu savu bezjēdzību.
Bodrijārs nonāca līdz secinājumam: mēs dzīvojam simulācijā, un nekādas "īstās pasaules" aiz tās nav. Nav zilās tabletes, kas atgriezīs pie realitātes. Jo realitāte vairs neeksistē.
Bet sistēmiskais redzējums iet tālāk: varbūt nav ne simulācijas, ne realitātes. Ir tikai sistēma - bezgalīgs tīkls saišu, kur katrs mezgls vienlaikus ir cēlonis un sekas. Kur pagātne veido tagadni, tagadne veido nākotni, bet nākotne atpakaļ ietekmē pagātni (caur atmiņām, ko pārveidojam).
Kur indivīds ir sistēma. Ģimene ir sistēma. Tauta ir sistēma. Cilvēce ir sistēma. Un visas šīs sistēmas ir viena otrā. Nav robežu. Ir tikai pārejas - caurlaidīgas, plūstošas, mainīgas.
Bodrijārs mūs brīdināja: jūs dzīvojat attēlos, kas kļuvuši īstāki par īsto. Bet pilnīgais brīdinājums būtu: jūs dzīvojat tīklā, kas ir tik blīvs, ka jūs esat šis tīkls. Nav iespējas izkāpt ārā. Jo "jūs", kas mēģinātu izkāpt, arī ir tīkla daļa.
Vienīgais, ko var - mēģināt ieraudzīt niecīgi mazu daļu no tīkla. Sākt aptvert viņa eksistenci. Apzināties saites. Saprast, ka tās, ko uzskatām par savām domām, jūtām, izvēlēm - lielākoties ir sistēmas plūsma caur mums. Un tad... varbūt... tos divi trīs procentus, kas ir patiešām mūsu, var atpazīt.
Tumsa un gaisma: novērotāja perspektīva
2. okt. 2025,
Nav komentāru
Mums visiem tiek mācīts, ka gaisma ir primāra, bet tumsa ir vienkārši gaismas neesamība. Tas šķiet kā aksioma, pašsaprotama patiesība. Bet šis apgalvojums pilnībā atkarīgs no tā, no kādas pozīcijas mēs vērojam.
Ja tu stāvi gaismas avota priekšā – pie sveces, spuldzes vai Saules – tev šķiet, ka gaisma ir primāra un tumsa tikai tās neesamība. Bet kas notiek, ja tu stāvi tukšā vidū, tālāk no jebkura gaismas avota? Tad tumsa nav trūkums, tā ir patstāvīga klātbūtne, bet gaisma ir izņēmums, kas parādās tikai konkrētās vietās. Viss atkarīgs no novērotāja un viņa stāvvietas.
Visumā lielākā daļa telpas pastāv tumsā. Ja tu būtu apziņa, kas peld starp galaktikām, tumsa būtu tava ikdiena, bet gaisma – reti sastopts fenomens. Tumsa nepieciešama tikai viena – būt. Bet gaismai vajadzīga zvaigžņu kodolu kodolsintēze, milzīga enerģija, nepārtraukta cīņa ar dabisko tendenci atgriezties mierā. No tukšā vidus perspektīvas gaisma ir īslaicīgs viesis, bet tumsa ir mājas.
Cilvēka pieredze arī sākas tumsā. Pirms dzimšanas, mātes miesā, nav gaismas – ir tikai siltums, vibrācijas un tumsa. Pirmā pieredze ir tumsa, ne gaisma. Kad mēs guļam, mēs atgriežamies tumsā, un tas nav gaismas "izslēgšana", bet dabiska atgriešanās pamata stāvoklī. Organisms ražo melatonīnu tumsā, smadzenes atpūšas, apziņa iegremdējas dziļākos līmeņos. No organisma perspektīvas tumsa nav trūkums, bet nepieciešamība.
Lielākā daļa mūsu psihes pastāv bezapziņā – milzīgā, tumšā okeānā zem apzinātās domāšanas. Apziņa ir kā maza gaismas sala. Bet vai šī tumsa ir tikai trūkums? Junga psiholoģijā tumsa ir vieta, kur dzīvo ēna – ne ļaunums, bet neapzinātā daļa no sevis, kas satur gan bailes, gan milzīgu potenciālu. Radošie cilvēki bieži strādā naktī, tumsā, jo tur nav ārējo ierobežojumu un var piedzimt jebkas.
Visās garīgajās tradīcijās dziļākā izziņa notiek tumsā. Meditējot tu aizvēr acis un ieej iekšējā tumsā. Indijas tradīcijās trešā acs atrodas tumsā. Kristīgajā mistiķē ir "dievišķā tumsa" – vieta, kur notiek garīga pārdzimšana. Alķīmijā tumsa ir pirmais transformācijas posms, haoss, no kura rodas jauna kārtība. Tumsa nav beigas, bet sākums.
Rietumu kultūrā gaisma asociējas ar labumu un saprātu, bet Austrumu tradīcijās tumsa nav pretstatā labumam. Hinduisma dieviete Kalī ir tumša, iznīcinoša, bet arī transformējoša un radoša. Yin simbols ir tumšs, bet tas nav negatīvs – tas ir uztvērīgais, iekšējais princips. Maiju civilizācijā pazemes pasaule bija transformācijas telpa, ne elle.
Budismā augstākā izpratne aprakstīta kā "tukšums" – stāvoklis, kurā nav konceptuālu ierobežojumu. Zen tradīcijā ir paradokss: pirms apskaidrības kalni ir kalni, apskaidrības laikā kalni nav kalni, pēc apskaidrības kalni atkal ir kalni. Tas pats ar gaismu un tumsu – pirmajā līmenī gaisma šķiet primāra, otrajā tumsa, trešajā neviens nav primārs, abi vienkārši ir.
Jautājums "kas ir primārs" atkarīgs no tā, no kādas vietas tu skaties. Ja tu stāvi gaismas avota priekšā, gaisma šķiet primāra. Ja tu stāvi tukšā vidū, tumsa šķiet primāra. Abi skatījumi ir patiesi savā kontekstā. Bet varbūt dziļākā patiesība ir, ka ne gaisma, ne tumsa nav primāra. Tās ir tikai divas realitātes izpausmes formas, un tu – novērotājs – esi tas, kas piešķir nozīmi. Tu stāvi starp gaismu un tumsu un izvēlies, kuru piedzīvot kā mājas.
MAK Karšu Būtība un Darba Pamati
2. okt. 2025,
Nav komentāru
MAK (Metaforiski asociatīvās kārtis) ir vienkāršs instruments - kava ar kārtīm, uz kurām zīmēti cilvēki, ainavas, abstraktas formas, emocijas. Attēli kļūst par spoguļiem, kuros cilvēks redz savu iekšējo pasauli. Viena un tā pati kārtis desmit dažādiem cilvēkiem nozīmēs desmit pilnīgi atšķirīgas lietas.
Kad darbojies ar MAK, ir divi galvenie veidi, kā izvēlēties kārtis. Pirmais - tu redzi visas kārtis izklātas un apzināti izvēlies tās, kas tevi kaut kā saista. Otrais - tu izvēlies kārtis ar attēlu uz leju, pilnīgi akli. Šo veidu izmantoju biežāk - tad kārts izvēle ir mazāk "no galvas", un kā tiek izvilkta kārts, kas lieliski atbilst jautājumam, man arvien ir noslēpums. Šis process strādā pārsteidzoši precīzi.
Bet pats svarīgākais princips MAK darbā - nav pareizo atbilžu. Es to atkārtošu, jo tas ir tiešām pamats: nav pareizo atbilžu. Ja tu kārtī redzi zaļu koku, bet kāds cits redz drūmu mežu - jūs abi esat taisnība. Kārtī tu redzi savu pasauli. Tas, ko tu redzi, VIENMĒR ir pareizi, jo tās ir tavas asociācijas, tava pieredze, tavs stāsts.
Tāpēc cilvēks, kas vada MAK sesiju, nekad nesaka: "Nē, šeit patiesībā ir citādi..." Viņa loma ir pavisam cita. Iedomājies ceļvedi, kas palīdz tev pētīt tavu pašu iekšējo ainavu. Viņš neuzspiež savu interpretāciju, viņš jautā: "Ko tu redzi? Kas notiek šajā ainā? Ko šis personāžs jūt? Kur tu savā dzīvē esi redzējis ko līdzīgu?"
Jautājumi ir MAK darba nozīmīgākā daļa. Vēl svarīgāka ir tikai klausīšanās, dzirdēšana. Vismaz man tā šķiet. Svarīga ir jautājumu secība. Vispirms - ko redzi: krāsas, formas, darbības. Tad - ko tas liek just. Un tikai pēc tam - ko tas nozīmē. Šī secība ir svarīga, jo tā palīdz pakāpeniski iet dziļumā, nevis uzreiz lēkt pie interpretācijām.
Piemēram: "Ko tu te redzi?" - "Sievieti, kas sēž pie loga." - "Ko viņa dara?" - "Skatās ārā." - "Kā viņa izskatās?" - "Nopietna, varbūt nedaudz skumja." - "Ko viņa jūt?" - "Varbūt gaida kādu. Vai varbūt baidās no tā, kas tur ārā." - "Un kā tas ir līdzīgs kaut kam tavā dzīvē?" Un te sākas īstais darbs.
Bieži cilvēki sāk ar to, ka runā par kārti - par to sievieti pie loga. Bet pamazām, dabiski, stāsts kļūst par viņu pašu. Un tas ir brīnišķīgi, jo runāt par sevi tieši ir grūti, bet runāt par bildi - viegli. Bildes dod attālumu, kas paradoksālā veidā ļauj tikt tuvāk patiesībai.
Ir dažādi karšu kavi dažādiem mērķiem. Daži attēlo cilvēku sejas un tos var izmantot, lai izpētītu dažādas savas puses - kāds es esmu tagad, kāds gribu būt, kā es parādos citiem. Citi attēlo dzīves situācijas - var izmantot, lai apskatītu attiecības, konfliktus, izvēles. Ir kavas ar abstraktām formām un krāsām - tie perfekti emocijām un sajūtām, kas vēl nav vārdos. Un ir īpaši resursu kavi - ar atbalstošām, spēcinošām bildēm.
Dažos kavās ir divas karšu grupas - viena ar attēliem, otra ar vārdiem. Tās var kombinēt nejauši vai izvēlēties. Bieži tā nejaušā kombinācija dod pārsteidzošu metaforu - kaut ko, ko apzināti nekad nebūtu savienojis, bet zemapziņa saka: jā, tieši tā.
Viens no skaistākajiem aspektiem MAK darbā ir tas, ka tu redzi cilvēkam notiekam "aha" brīdi reālā laikā. Viņš saka kaut ko par kārti un pēkšņi apklust. Acīs ierauga atziņa. "Es tikko sapratu..." Un tas nav tavs stāsts kā konsultantam, tas ir pilnībā viņa paša atklājums. Tu tikai palīdzēji radīt telpu, kur tas varēja notikt.
Un vēl - MAK darbojas, jo mēs daudz domājam attēlos, pat ja to neapzināmies. Sapņi ir attēlos. Atmiņas ir attēlos. Nākotnes redzējumi ir attēlos. MAK vienkārši izmanto to, kā mūsu psihe jau dabiski strādā.
MAK kārtis var būt kā patstāvīga tehnika, bet es reizēm tās integrēju gan sistēmiskos sakārtojumos, gan Leelas spēlē.
Instrukcija_Pavadonim__1_.docx